Inese skaļi ievilka gaisu, un viņas seja pēkšņi nosējās ar sarkaniem plankumiem.
— Tā lauku… Kā viņa uzdrošinājās! Es viņai…
— Mammu, pietiek, — Jānis pateica klusi, tomēr tik asi, ka viņa apklusa.
Tajā brīdī viņš saprata visu. Bez Annas viņam nebija nekā. Ne uzņēmuma, ne kontu, ne tehnikas, ar ko lepoties citu priekšā. Viņš bija tikai tukša izkārtne, pieskrūvēta pie pamatiem, kas nekad nebija piederējuši viņam.
Anna tikmēr sēdēja pieturas soliņā. Telefons nemitīgi vibrēja — vispirms zvanīja Jānis, pēc tam viņa māte, tad atkal Jānis. Ziņas bira cita pēc citas: “Ko tu dari?”, “Beidz muļķoties un tūlīt atbloķē visu”, “Mājās parunāsim, tikai netaisi teātri”.
Viņa vēroja, kā ekrānā parādās jaunas rindas. Ar katru nākamo tās kļuva dusmīgākas, nervozākas, gandrīz izmisīgas. Beigās Anna vienkārši izslēdza telefonu. Gaisma nodzisa, un apkārt iestājās klusums.
Viņa atcerējās, kā pašā sākumā Jānis bija teicis: “Bez tevis es nebūtu ticis galā, Ann.” Toreiz viņa tam noticēja. Viņai šķita, ka tā ir pateicība. Varbūt pat mīlestība. Taču viņš nebija pateicīgs — viņš tikai ņēma. Un brīdī, kad viņa pārstāja būt ērta, kad vajadzēja viesiem paskaidrot, kas viņa ir, kad pie galda bija jāatrod viņai vieta, viņu vienkārši izstūma ārā.
Piebrauca autobuss. Anna piecēlās, iekāpa salonā un apsēdās pie loga. Aiz stikla slīdēja tumša pilsēta — sveša, vēsa, vienaldzīga. Tomēr pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņai kļuva viegli elpot.
Ja pie viņu galda vieta viņai neatradās, tad viņas dzīvē vairs nebija vietas viņiem.
Pēc trim dienām Jānis ieradās pie viņas. Viņš stāvēja aiz durvīm saburzītā jakā, ar tumšiem lokiem zem acīm, un ilgi klusēja, it kā nezinātu, no kura vārda sākt.
— Anna, nu nevajag bērnišķīgi. Mēs taču tomēr esam ģimene.
Viņa durvis līdz galam neatvēra. Palika uz sliekšņa mierīga un auksti savaldīga.
— Ģimene? Tā, kuru visu acu priekšā izdzen no zāles? Tā, kuru tava māte uzskata par necienīgu?
— Mamma kļūdījās, es saprotu. Bet tu taču viena vakara dēļ nesagrausi visu?
— Es neko neesmu grāvusi, — Anna atbildēja klusi, bez naida. — Es tikai paņēmu atpakaļ to, kas ir mans. Uzņēmums ir reģistrēts uz mani. Konti arī ir mani. Tu tos izmantoji, kamēr es klusēju.
Jānis sakoda zobus. Viņš vēl centās izskatīties pārliecināts, taču balss tomēr nodevīgi aizlūza.
— Tu atriebies. Tā ir parasta atriebība.
— Nē, — Anna lēni papurināja galvu. — Atriebība ir tad, kad gribas kādam nodarīt sāpes. Man vienkārši vairs nav svarīgi.
Viņa aizvēra durvis. Jānis vēl kādu minūti palika gaitenī, tad aizgāja. Vairāk viņš neatnāca.
Inese rakstīja vēl veselu mēnesi — garas ziņas, pilnas ar draudiem, pārmetumiem un apvainojumiem. Anna tās dzēsa, pat neatverot. Ar laiku apklusa arī viņa.