Inese jau bija atguvusi pašpārliecināto toni un stāstīja kārtējo versiju par to, kā viņas dēls “pats, no pilnīgas nulles” esot uzcēlis savu dzīvi. Jānis tikmēr pieņēma apsveikumus, spieda rokas vienam pēc otra un baudīja mirkli. Viņam šķita, ka viss izskatās tieši tā, kā vajag: cienījami cilvēki apkārt, grezni klāts galds, apkārtējo cieņa un apbrīna.
Tad pienāca viesmīlis ar rēķinu. Jānis, pat neuzmetis aci summai, pavirši pastiepa karti. Terminālis nopīkstēja. Iestājās īsa pauze. Vēl viens pīkstiens. Maksājums atteikts.
— Pamēģiniet vēlreiz, — Jāņa smaids uzreiz pazuda.
Viesmīlis atkārtoja darbību. Atkal atteikums. Trešais mēģinājums beidzās tieši tāpat.
Inese strauji piecēlās un devās pie letes, ar pārākumu uzlūkodama administratori.
— Kas tā par nekārtību? Manam dēlam nevar būt nekādu problēmu ar naudu. Dariet normāli, nevis pa roku galam.
Administratore, jauna sieviete stingrā kostīmā, mierīgi izturēja viņas skatienu.
— Karti ir bloķējusi konta īpašniece. Anna pirms dažām minūtēm atsauca piekļuvi. Varat norēķināties skaidrā naudā, pretējā gadījumā mums nāksies izsaukt apsardzi.
Zāle it kā sastinga. Kāds no viesiem izvilka telefonu. Cits novērsās un izlikās, ka neko nav dzirdējis. Jānis kļuva bāls, sagrāba savu mobilo un mēģināja sazvanīt sievu. Anna neatbildēja. Viņš zvanīja vēlreiz. Savienojums tika pārtraukts.
Inese satvēra dēlu aiz elkoņa un caur sakostiem zobiem nočukstēja:
— Jāni, tūlīt pat tiec ar to galā! Zvani viņai, lai atbloķē karti. Tu vispār saproti, kāds tas ir kauns?
Taču Jānis viņu vairs nedzirdēja. Viņš drudžaini šķirstīja telefonu, cenšoties atcerēties paroles citiem kontiem. Nekas nenāca prātā. Viss bija piesaistīts Annai. Viņš pat neatcerējās, kad tieši viņa kārtoja dokumentus un lika parakstus. Viņš vienkārši, nelasot, parakstīja visu, ko viņa nolika viņam priekšā.
Viesi sāka celties no galda. Viens nomurmināja kaut ko par steidzamām darīšanām, cits klusēdams devās uz izeju. Kāds padzīvojis klients pelēkā uzvalkā pienāca pie Jāņa un ar izsmejošu līdzjūtību uzsita viņam pa plecu.
— Gadās, kolēģi. Sievu vajadzēja cienīt. Tagad jau par vēlu.
Viņš aizgāja pirmais, un drīz viņam sekoja pārējie. Nepagāja pat desmit minūtes, kad zāle bija gandrīz tukša. Palika tikai Jānis, viņa māte un administratore ar rēķinu rokās.
— Jums ir divdesmit minūtes, — viņa vienaldzīgi paziņoja. — Pēc tam es saukšu apsardzi.
Inese izkratīja no somiņas dažas banknotes. Ar to nepietika. Jānis pārmeklēja kabatas un atrada tikai sīkumu. Arī par maz. Administratore vēroja viņus ar aukstu ziņkāri.
— Sievai zvanījāt?
Jānis klusēja.