Anna pamanīja vīramāti vēl pirms tā bija ieraudzījusi viņu. Inese stāvēja pie banketu zāles ieejas, ar pirkstiem pielaboja zelta ķēdīti ap kaklu un vēroja sanākušos tā, it kā klusībā aprēķinātu katra vērtību pēc uzvalka un pulksteņa. Anna pie durvīm uz mirkli apstājās. Šo skatienu viņa pazina pārāk labi — vēsu, mērījošu, gandrīz kā lombarda darbiniekam, kurš jau iepriekš zina, ka lieta nav gana dārga. Mugurā viņai bija tumši zila kleita bez mirdzumiem un greznām detaļām. Tā pati, kuru viņa vilka uz svētkiem jau trešo gadu.
Inese viņu pamanīja tikai tad, kad Anna bija pienākusi pavisam tuvu. Vīramātes seja nepatīkami savilkās.
— Ak, Annīt, tev te vietas nav, — viņa pateica skaļi, tā, lai dzirdētu visa zāle, un balsī ielika tēlotu izbrīnu. — Mīļā, tu laikam esi sajaukusi durvis. Pie mums ir pieņemšana nopietniem cilvēkiem, lietišķas vakariņas. Tavs līmenis drīzāk ir ēdnīca pie stacijas. Aizej turp. Neliec dēlam kaunēties priekšniecības priekšā, esi prātīga.
Anna neatbildēja. Uz viņu pavērsās desmitiem skatienu. Kāds klusi nošņācās, cits neveikli novērsās. Pie garā galda, kur rindojās glāzes un šķīvji ar uzkodām, sēdēja Jānis. Viņš nesteidzīgi sakārtoja dārgo pulksteni uz rokas un paskatījās uz sievu tā, it kā viņa būtu nejauša apmeklētāja, kas ieklīdusi nepareizajā telpā.
— Anna, mātei taisnība. Tu šeit neiederies, saproti? Brauc mājās, es pēc tam pats atbraukšu.
Viņš pat nepacēlās. Nepaspēra viņai pretī nevienu soli. Tikai pavirši pamāja ar roku, it kā atstumtu viņu no sevis, un atkal pagriezās pie viesiem. Vīrietis pelēkā uzvalkā pieliecās pie kaimiņa un kaut ko nočukstēja. Abi pasmīnēja.
Anna pagriezās un izgāja ārā. Bez asarām. Bez jautājumiem. Durvis aiz viņas aizvērās maigi, gandrīz nedzirdami.
Ārā pūta vējš. Anna izņēma telefonu un atvēra bankas lietotni. Visas uzņēmuma kartes bija piesaistītas viņas kontam — uz to viņa bija uzstājusi pirms pieciem gadiem, kad dzēsa Jāņa parādus un vilka viņu ārā no bedres pēc izgāšanās. Toreiz parādu piedzinēji zvanīja naktīs, bet vīrs sēdēja virtuvē bāls un atkārtoja: “Es netiku galā, es visu pazaudēju.” Anna pārdeva vecāku māju laukos un bez pārmetumiem atdeva naudu. Naktīs kārtoja grāmatvedību, dienās vienojās ar piegādātājiem, kamēr viņš “atjaunoja reputāciju”. Jānis izmantoja kartes un bija pārliecināts, ka viss sasniegtais ir viņa nopelns.
Viens pieskāriens ekrānam — un uzņēmuma karte tika bloķēta. Anna vēl mirkli paskatījās uz paziņojumu, tad ielika telefonu somā. Viss bija beidzies.
Tikmēr banketu zālē viesi pamazām atslāba.