Pēc aptuveni pusstundas tiesnese atgriezās zālē. Visi pieklusa. Pat Andris, kurš līdz tam nervozi bungoja ar pirkstiem pa galda malu, pēkšņi sastinga.
Tiesnese paņēma lapas, uzlika brilles un skaidrā balsī nolasīja spriedumu:
— Tiesa atzīst Ineses Ozoliņas tiesības uz pusi no laulības laikā kopīgi iegūtās mantas, tostarp dzīvojamo māju, bankas kontos esošajiem līdzekļiem un uzņēmuma kapitāldaļu…
Andris uzlēca kā apdedzināts.
— Tas nav iespējams! Es pārsūdzēšu!
— Jums ir tādas tiesības, — tiesnese mierīgi pamāja. — Taču pieņemtais lēmums ir spēkā.
Pagāja seši mēneši.
Inese sēdēja savas mājas daļas virtuvē un mīcīja mīklu kūkai. Pēc mantas sadales ēka oficiāli tika sadalīta divos atsevišķos dzīvokļos, katram ar savu ieeju. Sākumā tas šķita savādi — it kā viena dzīve būtu pārgriezta uz pusēm. Taču ar laiku viņa pierada. Andris tāpat gandrīz nekad nerādījās. Viņš bija pārvācies pie Annas.
Telefons īsi iepīkstējās. Ziņa no tuvējās kafejnīcas — vēl viens pasūtījums. Kūka rītdienai. Inese pasmaidīja. Kurš gan būtu domājis, ka viņas parastā cepšana virtuvē pārvērtīsies nelielā, bet īstā nodarbē?
Pie durvīm atskanēja zvans.
Uz sliekšņa stāvēja Mārtiņš ar milzīgu ziedu pušķi rokās.
— Daudz laimes dzimšanas dienā, mammu!
— Mārtiņ! — viņa apskāva dēlu tik cieši, ka gandrīz notriepa viņa jaku ar miltiem. — Paldies, mīļais.
Viņš ienāca virtuvē, paskatījās uz bļodām, krēmu un izrullēto mīklu.
— Kā tev klājas? Atkal strādā?
— Pasūtījumu ir vairāk, nekā spēju aptvert, — Inese iesmējās. — Tu neticēsi, bet man viss saplānots jau divas nedēļas uz priekšu.
— Nu tu dod! — Mārtiņš apsēdās pie galda. — Un tēvs? Vairs netraucē?
Inese ar lāpstiņu samaisīja krēmu.
— Pagājušajā nedēļā bija atnācis. Teica, ka ar Annu esot sastrīdējušies.
— Un ko viņš gribēja?
— Iedomājies, prasījās atpakaļ pie manis, — viņa nošņācās, bet bez dusmām. — Teica: “Inese, kāpēc mēs kā muļķi izšķīrāmies? Sāksim visu no jauna.”
— Un tu?
— Es viņam pateicu: “Andri, vilciens ir aizgājis. Es tikai tagad beidzot esmu atradusi pati sevi.”
Mārtiņš apmierināti iesmējās un slepus nolauza gabaliņu mīklas.
— Mammu, es ar tevi lepojos. Tiešām. Es nekad nedomāju, ka tu tik ātri nostāsies uz kājām.
— Es pati arī nedomāju, — Inese uz mirkli paskatījās logā. — Zini, reizēm notiek kaut kas briesmīgs, bet vēlāk saproti, ka tieši tas tevi izglābis.
Vakarā pie viņas sapulcējās viesi — kolēģi no koledžas, jaunās paziņas no cepēju pulciņa un kaimiņiene Ilze. Inese bija saklājusi galdu savā izremontētajā viesistabā. Pēc šķiršanās viņa pārveidoja dzīvokli: tumšo tapešu vietā parādījās gaišas sienas, smagnējo mēbeļu vietā — vieglums un plašums. Andrim vienmēr bija patikuši biezi aizkari, masīvi skapji un tumši toņi. Inesei tagad vajadzēja gaismu.
— Par jubilāri! — Ilze pacēla glāzi. — Par mūsu drosmīgo sievieti!
— Ak, kāda nu es drosmīgā… — Inese nosarka.
— Tieši tāda arī esi! — iebilda Laura, viņas kolēģe no koledžas. — Cik daudzas visu pacieš un baidās kaut ko mainīt. Bet tu to izdarīji.
Kad viesi bija aizgājuši un māja atkal kļuva klusa, Inese apsēdās uz dīvāna ar tējas krūzi rokās. Viņa tikko bija paspējusi atvilkt elpu, kad durvju zvans atskanēja vēlreiz.
Aiz durvīm stāvēja Andris. Rokās viņš turēja konfekšu kārbu.
— Daudz laimes, — viņš nomurmināja.
— Paldies, — Inese atbildēja, taču durvis plašāk neatvēra.
— Varētu parunāt?
— Par ko?
Viņš neveikli pārlika kārbu no vienas rokas otrā.
— Man tevis pietrūkst, Inese.
Viņa uzmanīgi viņu nopētīja. Andris bija novecojis. Seja kļuvusi asāka, pleci šaurāki, augums it kā sarucis. Tomēr acis bija tās pašas — vērīgas, aprēķinošas, pieradušas meklēt izdevīgumu.
— Un Anna?
— Mēs izšķīrāmies. Viņa… nav tāda.
— Bet es esmu? — Inese klusi pasmaidīja. — Andri, ir par vēlu. Man tagad ir sava dzīve.
— Kāda vēl dzīve? Kūkas cep? — viņš saviebās.
— Arī kūkas, — viņa mierīgi sacīja. — Man ir jauni draugi. Es eju korī. Un vispār… man ir labi.
— Bez manis?
— Iedomājies, jā. Trīsdesmit divus gadus es dzīvoju tev. Tagad gribu dzīvot sev.
Andris neko neatbildēja. Viņš tikai pastiepa viņai konfekšu kārbu, pagriezās un aizgāja pa taciņu prom.
Inese aizvēra durvis, atspiedās pret tām ar muguru un aizvēra acis.
— Es tiku galā, — viņa nočukstēja. — Patiesi tiku.
No rīta viņu pamodināja telefona zvans. Zvanīja jauna sieviete — vajadzīga kāzu kūka trīsdesmit cilvēkiem.
— Vai līdz sestdienai paspēsiet? — balss klausulē jautāja.
— Paspēšu, — Inese atbildēja pārliecinoši. — Tagad es varu daudz vairāk, nekā agrāk domāju.
Viņa atvēra logu. Istabā ieplūda pavasara saule, silta un dzidra. Priekšā bija tik daudz plānu: konditorejas kursi, brauciens pie jūras ar draudzenēm, un pavisam drīz — mazbērns, kuru gaidīja Mārtiņš.
Inese pacēla skatienu pret debesīm un pasmaidīja.
— Kurš būtu domājis, ka piecdesmit piecos dzīve tikai pa īstam sākas.