— Tieši tā arī ir jādomā, — Sandra viņu mierīgi iedrošināja. — Tiekamies rīt.
Tiesas zāle izrādījās daudz pieticīgāka, nekā Inese bija iedomājusies. Nekādu augstu griestu, nekādas svinīgas varenības — drīzāk parasts kabinets ar koka soliem, tiesneša galdu un valsts ģerboni pie sienas. Viņa nervozi virpināja rokās somas siksnu un centās neskatīties uz Andri, kurš sēdēja pretējā pusē tik pašpārliecināts, it kā viss jau būtu izlemts viņam par labu.
— Elpojiet mierīgi, — Sandra klusi nočukstēja. — Mēs esam sagatavojušās.
— Bet ja viņš kaut ko izdomās? Jūs viņu nepazīstat…
— Tādus es redzu gandrīz katru dienu, — advokāte viegli pasmaidīja. — Paskatieties, viņš atnācis ar Edgaru Kalniņu. Bagātu klientu iecienītais aizstāvis. Taču arī viņš nespēs apgāzt dokumentus.
Zālē ienāca tiesnese — pusmūža sieviete ar nogurušu, bet stingru skatienu. Viņa apsēdās, pāršķirstīja lietas materiālus un lietišķā balsī paziņoja:
— Sākam izskatīt Ozoliņu laulāto mantas dalīšanas lietu. Prasītāja puse?
No vietas piecēlās Andra advokāts.
— Andris Ozoliņš, — viņš teica. — Mans klients lūdz noraidīt pretējās puses prasījumus, jo visa manta iegādāta par viņa personīgajiem līdzekļiem un reģistrēta uz viņa vārda.
Inesei plaukstas pašas savilkās dūrēs. Kā viņš vispār uzdrošinājās? Atmiņā uzpeldēja gadi, kad viņa taupīja uz visu, lai tikai mājai pietiktu naudas. Papildu lekcijas, privātstundas, nebeidzami atteikumi sev — viss “kopīgajai nākotnei”.
— Kāds ir atbildētājas viedoklis? — tiesnese pacēla acis.
Sandra piecēlās bez steigas, pārliecinoša un mierīga.
— Inese nepiekrīt Andra Ozoliņa apgalvojumiem. Manta ir iegūta laulības laikā, un mana kliente tās veidošanā piedalījusies gan ar saviem līdzekļiem, gan ar darbu. Mūsu rīcībā ir pierādījumi.
Andris nicīgi nošņācās un kaut ko iečukstēja savam advokātam. Tas īsi pamāja.
— Kādi tieši pierādījumi? — tiesnese jautāja.
Sandra atvēra biezu mapi.
— Parakstītas apliecinājuma zīmes, kurās Andris Ozoliņš norāda, ka saņēmis no sievas naudu mājas celtniecībai. Maksājumu dokumenti, kas apliecina būvmateriālu apmaksu no Ineses personīgās kartes. Bankas konta izraksti, kuros redzamas lielākas skaidras naudas izņemšanas tieši būvniecības laikā. Un arī liecinieku liecības.
— Pilnīgas muļķības! — Andris pielēca kājās. — Kādas vēl zīmes? Tas bija sen, es neko tādu neatceros!
— Kārtību zālē, — tiesnese viņu asi pārtrauca. — Runāsiet tad, kad jums tiks dots vārds.
Sandra nodeva dokumentus tiesnesei. Zālē iestājās saspringts klusums, kamēr papīri tika rūpīgi pārskatīti.
— Aiciniet liecinieku Mārtiņu Ozoliņu, — tiesnese pēc brīža sacīja.
Mārtiņš ienāca manāmi satraukts. Viņš apsēdās, norija siekalas un paskatījās uz māti.
— Mārtiņ, vai jūs varat apstiprināt, ka jūsu māte ieguldīja naudu mājas celtniecībā?
— Jā, — viņš pamāja. — Es toreiz vēl biju bērns, bet atceros, ka mamma bieži veda naudu uz būvlaukumu. Viņa teica: “Tā ir mana alga, par to pirksim materiālus.”
— Viņš melo! — Andris atkal uzšāvās kājās. — Viņš vienkārši aizstāv māti!
— Ozoliņa kungs, vēl viena šāda piezīme, un es lūgšu jūs izvest no zāles, — tiesnese auksti noteica.
Pēc tam tika uzklausīti arī citi liecinieki. Kaimiene Ilze pastāstīja, kā Inese ņēmusi kredītu pirmajai iemaksai par māju. Kolēģe no koledžas atcerējās, ka Inese vakaros vadījusi privātstundas, jokodama, ka pelna “flīzēm vannasistabā”.
Ar katru nākamo liecību Andra seja kļuva arvien drūmāka. Viņa advokāts nervozi šķirstīja savus papīrus, it kā tajos pēkšņi varētu parādīties glābiņš.
Tad Sandra pacēlās vēlreiz.
— Vēlos iesniegt tiesai vēl vienu dokumentu, — viņa sacīja un izņēma no mapes nodzeltējušu lapu. — Tā ir Ineses izsniegta pilnvara vīram uzņēmuma lietu kārtošanai. Klāt pievienots bankas izraksts, kas apliecina: uzņēmuma sākuma kapitāls tika iemaksāts no viņas uzkrājumu konta.
Tiesas zālē uz brīdi kļuva tik kluss, ka varēja dzirdēt papīru čaukstēšanu. Andris nobālēja.
— No kurienes jums tas ir? — viņš caur zobiem izgrūda.
— No bankas arhīva, — Sandra atbildēja tikpat mierīgi. — Dati tur glabājas ilgi.
Tiesa devās apspriesties. Inese palika sēžam nekustīgi, baidīdamās pat pakustēties, it kā viena neuzmanīga kustība varētu izjaukt visu, kas līdz šim bija izdevies.
— Mēs uzvarēsim? — viņa tik tikko dzirdami pajautāja.
Sandra viegli piemiedza aci.
— Mēs jau esam uzvarējušas. Tiesnesei nav pamata lemt citādi. Likums ir mūsu pusē.