— Kāds vēl kopīgs? — Andris īsi iesmējās. — Par ko tu vispār runā? Tu esi pensionēta pasniedzēja. Kāds tev bizness?
— Es tajā ieguldīju savu naudu. Man ir parādzīmes un apliecinājumi.
— Apliecinājumi? — viņa balsī uz mirkli ieskanējās satraukums. — Nestāsti niekus. Tās bija dāvanas.
— Tad lai to izlemj tiesa, — Inese pēkšņi pateica stingri un pārtrauca sarunu.
Sirds dauzījās tā, it kā viņa būtu skrējusi pa kāpnēm līdz pašam augšējam stāvam. Nekad agrāk viņa ar viņu tā nebija runājusi. Vienmēr piekāpās. Vienmēr atkāpās soli atpakaļ. Trīsdesmit divus gadus viņa bija klusējusi un norijusi aizvainojumu. Bet tagad…
— Vai es tiešām to izdarīju? — viņa nočukstēja un pirmo reizi vairāku dienu laikā pasmaidīja.
Nākamās nedēļas saplūda vienā miglainā virpulī. Inese vāca dokumentus, tikās ar advokāti, centās saprast juridiskos terminus un pierakstīja visu, ko Sandra viņai skaidroja. Augstskolā viņa paņēma atvaļinājumu — lasīt lekcijas tādā stāvoklī viņa vienkārši nespētu.
— Inesīt, tu esi pavisam nokritusies svarā, — kolēģe Laura reiz pamanīja kabinetā. — Apēd vismaz kaut ko.
— Nav laika, — Inese tikai pamāja ar roku. — Man jāsakārto papīri.
Laura piesardzīgi nolaida balsi.
— Klausies… tas cilvēks… viņš tev nedraud?
— Pagaidām tikai pa telefonu, — Inese savilka lūpas rūgtā smaidā. — Zvana un atkārto, lai es nākot pie prāta. It kā prātu būtu zaudējusi es.
Tajā pašā vakarā piezvanīja dēls.
— Mammu, viņš mani dzen izmisumā, — Mārtiņa balss skanēja nogurusi. — Katru dienu zvana un prasa, lai es tevi pierunāju.
— Un ko tu viņam saki?
— Ko lai saku? Atbildēju, ka tā ir jūsu abu lieta. Viņš, protams, uzsprāga.
Inese nopūtās. Mārtiņš vienmēr bija turējies nost no viņas un Andra strīdiem. Varbūt tā pat bija pareizāk.
— Mammu, bet tu pati turies?
— Turos, — viņa norija kamolu kaklā. — Zini, es atradu vecas fotogrāfijas. Atceries, kā mēs cēlām māju? Tu vēl biji pavisam mazs.
— Kā nu ne! Es taču ķieģeļus staipīju! — Mārtiņš iesmējās. — Bet tētis tikai komandēja.
— Jā. Un naudu devu es.
— Ko?
— Tieši tā. Mana pasniedzējas alga gandrīz visa aizgāja būvmateriāliem. Man pat maksājumu bloki ir saglabājušies.
— Neticami… Bet viņš visiem stāsta, ka visu esot paveicis viens pats.
Telefons iepīkstējās — ienākošais zvans no Andra. Inese to noraidīja.
— Atkal viņš. Tagad zvana katru dienu.
— Necel.
— Es arī neceļu. Bet viņš nāk šurp.
Iepriekšējā dienā Andris bija ieradies bez brīdinājuma. Stāvēja pie durvīm ar to pašu skatienu, ar kādu agrāk viņu vienmēr apklusināja. Kādreiz tas darbojās. Tagad vairs ne.
— Atdod man tās parādzīmes, — viņš pieprasīja.
— Nē.
— Inese, tu spēlējies ar uguni.
— Nē, Andri. Spēlējies tu. Ar mani. Jau trīsdesmit divus gadus.
Viņš aizcirta ārdurvis tik spēcīgi, ka no sienas nobira apmetuma drupačas.
Bet šodien atnāca viņa. Jauna, spoži kopta, ar nekaunīgu skatienu un pārliecību, ka pasaule viņai pienākas.
— Es esmu Anna, — viņa uzreiz paziņoja. — Mums jāparunā.
— Par ko? — Inese sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Par Andri. Viņš cieš. Jūs tāpat šķirsieties, tad kāpēc vajadzīga šī izrāde?
— Kāda izrāde?
— Nu visas šīs… prasības. Uz māju, uz naudu.
— Uz manu naudu, — Inese mierīgi izlaboja.
— Ak, nu kāda vēl jūsu nauda? — Anna demonstratīvi pavērsa acis pret griestiem. — Andris taču taisīja biznesu, bet jūs…
— Bet es — ko?
Meitene uz mirkli apjuka.
— Nu… jūs bijāt mājās.
— Es trīsdesmit gadus strādāju augstskolā un mācīju studentus.
— Tam nav nozīmes! — Anna asi atteica. — Mēs ar Andri mīlam viens otru. Bet jūs…
— Cik jums gadu, Anna?
— Divdesmit septiņi, — viņa atbildēja izaicinoši.
— Divdesmit septiņos arī man šķita, ka dzīvē viss ir vienkārši, — Inese klusi nopūtās. — Nododiet Andrim, ka es viņu gaidīšu tiesā.
Kad Anna bija aizgājusi, Inese vēl ilgi stāvēja spoguļa priekšā. Krunciņas ap acīm, sirmi mati pie deniņiem, nogurusi seja… Nē, viņa nevarēja sacensties ar to meiteni. Un arī nevajadzēja. Šis strīds nebija par jaunību.
— Es necīnos par to, lai būtu jaunāka, — viņa sacīja savam atspulgam. — Es cīnos par taisnību.
Vakarā piezvanīja Sandra.
— Inese, dokumenti ir sagatavoti. Rīt iesniegsim prasību tiesā.
— Tik ātri?
— Kāpēc vilkt garumā? Mūsu pozīcija ir ļoti spēcīga. Starp citu, jūsu bijušais vīrs man arī zvanīja.
— Ko viņš gribēja?
— Mēģināja draudēt, — advokāte pat viegli iesmējās. — Bet mani ar tādiem paņēmieniem neiebiedēs. Sakiet, vai esat gatava tiesai?
— Nē, — Inese atbildēja godīgi. — Bet man nav izvēles.