Iesniedzis šķiršanās prasību, bijušais vīrs bija pārliecināts, ka varēs atstāt sievu bez naudas un mājām, taču viņu gaidīja nepatīkams pārsteigums.
Inese jau kādas desmit minūtes spodrināja vienas un tās pašas krūzītes. Domas galvā jaucās kā samudžināti pavedieni, bet pirksti viegli trīcēja. Ausīs joprojām skanēja Andra balss:
“Es iesniedzu dokumentus laulības šķiršanai. Māja paliks man. Nauda arī. Tu pati saproti — viss taču ir noformēts uz mana vārda.”
Trīsdesmit divi laulībā nodzīvoti gadi. Veseli trīsdesmit divi. Un tam visam pietika ar vienu vienīgu frāzi. Viņš to pat nebija pateicis pie vakariņu galda, nopietni un acīs skatoties. Vienkārši garāmejot, it kā runātu par rēķinu apmaksu, kamēr krāmēja somā dokumentus.
Iezvanījās telefons. Zvanīja dēls.
— Mammu? Kā tu turies? — Mārtiņa balsī bija skaidri dzirdams satraukums.
— Normāli, — Inese ar pūlēm norija kamolu kaklā. — Viss ir kārtībā.
— Tētis man piezvanīja. Tā ir taisnība?
— Jā.
— Dievs, mammu, kā tu vari runāt tik mierīgi? Viņš taču… viņš grib no tevis šķirties!
— Un ko man darīt, Mārtiņ? Kliedzu? Krītu histērijā?
Inese nolika krūzīti plauktā. Trīsdesmit divus gadus viņa tās kārtoja pēc lieluma. Andrim vienmēr bija patikusi kārtība.
— Viņš pateica, ka māja un konti pieder viņam, — viņa klusi piebilda.
— Ko?! Kā viņš vispār uzdrošinās? Jūs taču visu ieguvāt kopā!
— Kopā… — Inese rūgti pasmaidīja. — Tikai uz papīra viss ir viņa, Mārtiņ.
Pie durvīm atskanēja zvans. Aiz tām stāvēja kaimiņiene Ilze — vienīgā draudzene, kura gadu gaitā nebija no viņiem attālinājusies, pat neraugoties uz Andra noslēgto dzīvesveidu.
— Inesīt! — Ilze cieši viņu apskāva. — Par to jau visi runā. Tas taču ir tavs vīrs!
— No kurienes tu zini? — Inese spēja pajautāt tikai to.
— Līga no otrās kāpņutelpas viņu redzēja ar kādu jaunāku sievieti. Viņi skatījās dzīvokli jaunajā projektā. Tavs Andris viņai esot teicis: “Pēc šķiršanās mēs pārvāksimies šurp.”
Inese atbalstījās pret sienu. Kaut kas viņā it kā pārtrūka.
— Tātad viņam… ir cita?
— Tu nezināji? — Ilze aizlika roku mutei priekšā. — Ak, muļķe es tāda…
Tajā naktī Inese neaizvēra acis. Viņa šķirstīja vecās fotogrāfijas. Te bija viņu kāzas — viņa vienkāršā baltā kleitā, ar mirdzošu seju. Te pirmais atvaļinājums — jūra, saule, bezrūpība. Te mazais Mārtiņš. Bet pēdējo piecu gadu laikā kopīgu attēlu gandrīz nebija. Vien Andris dažādās prezentācijās, komandējumos, pasākumos.
No rīta viņa pamanīja, ka Andra kabinetā seifs ir atstāts vaļā. Visi dokumenti bija pazuduši. Pat mājas papīri — tās pašas mājas, kuru viņi bija cēluši kopā. Inese vēl labi atcerējās, kā nesa ķieģeļus, kā izvēlējās tapetes, kā atdeva savu skolotājas algu līdz pēdējam eiro…
— Es tik viegli nepadošos, — viņa pateica savam atspulgam spogulī.
Advokātu birojā valdīja vēsums un gaisā virmoja kafijas aromāts.
— Mani sauc Sandra, — juriste stādījās priekšā. — Pastāstiet visu no sākuma.
Inese runāja saraustīti, ik pa brīdim apklustot.
— Es vienmēr domāju… mēs taču esam ģimene… Es nekad īpaši nesekoju papīriem…
— Tā rīkojas daudzas sievietes, — Sandra pamāja. — Taču ir arī laba ziņa. Pat ja īpašums reģistrēts uz jūsu vīra vārda, likums paredz, ka laulības laikā iegūtā manta tiek dalīta uz pusēm.
— Tiešām? — Inese strauji pacēla galvu. — Bet viņš apgalvo…
— Ko gan citu viņš varētu apgalvot? — Sandra viegli pasmaidīja. — Protams, ka teiks: viss pieder viņam. Tas ir ļoti ierasti. Vai jums ir saglabājušies kādi dokumenti? Čeki? Kvītis? Parakstītas apliecinājuma zīmes?
Atgriezusies mājās, Inese apgrieza kājām gaisā gandrīz visu dzīvokli. Vecā kastē viņa atrada čekus par būvmateriāliem mājas celtniecībai, kā arī apliecinājumus, kurus Andris bija parakstījis, kad “aizņēmās” no viņas naudu savam biznesam. Viņa pati īsti nezināja, kāpēc to visu bija glabājusi. Droši vien skolotājas ieradums — visu pierakstīt, salikt pa mapēm un saglabāt.
Telefons atkal iezvanījās.
— Ko tu dari? — Andra balss bija auksta kā ledus. — Skrēji pie advokātes?
— No kurienes tu to zini…?
— Tam nav nozīmes. Paklausies, Inese, — viņa tonis pēkšņi kļuva maigāks. — Kāpēc mums vajadzīgs karš? Šķirsimies mierīgi. Es tev atstāšu nelielu summu sākumam.
— Nelielu? — Inese ciešāk sažņaudza telefonu. — Un kas būs ar pusi mājas? Ar mūsu kopīgo biznesu?