Pēc pusstundas tiesnese atgriezās zālē un mierīgā balsī nolasīja spriedumu:
— Tiesa atzīst Annas Bērziņas tiesības uz pusi no laulības laikā kopīgi iegūtās mantas, tajā skaitā uz dzīvojamo māju, bankas kontos esošajiem līdzekļiem un uzņēmuma kapitāldaļu…
Jānis strauji pielēca kājās.
— Tas nav iespējams! Es pārsūdzēšu!
— Jums ir tādas tiesības, — tiesnese vienaldzīgi pamāja. — Taču spriedums stājas spēkā noteiktajā kārtībā.
Pagāja seši mēneši.
Anna sēdēja savas mājas daļas virtuvē un mīcīja mīklu kūkai. Pēc īpašuma sadales ēka oficiāli tika sadalīta divos atsevišķos dzīvokļos, katram ar savu ieeju. Sākumā tas šķita savādi, gandrīz neticami, taču ar laiku viņa pierada. Jānis tāpat šeit parādījās reti — viņš dzīvoja pie Lienes.
Telefons nopīkstēja. Bija ienācis jauns pasūtījums no tuvējās kafejnīcas — vēl viena kūka uz rītdienu. Anna pasmaidīja. Kurš gan būtu domājis, ka viņas cepšana reiz pārvērtīsies mazā, bet īstā biznesā?
Pie durvīm atskanēja zvans. Uz sliekšņa stāvēja Mārtiņš ar milzīgu ziedu pušķi rokās.
— Daudz laimes dzimšanas dienā, mammu!
— Ak, Mārtiņ! — Anna apskāva dēlu. — Paldies, mīļais!
— Kā tev klājas? Skatos, atkal pie kūkām? — viņš pamāja uz viņas miltainajām rokām.
— Pasūtījumu ir tik daudz, ka pati brīnos. Divas nedēļas uz priekšu viss jau aizņemts!
— Tu esi malacis, — Mārtiņš apsēdās pie galda. — Un tēvs tevi netraucē?
Anna ar karoti apmaisīja krēmu bļodā.
— Pagājušajā nedēļā bija ienācis. Teica, ka ar Lieni sastrīdējies.
— Un ko tālāk?
— Vari iedomāties, gribēja atgriezties pie manis. Sacīja: “Anna, kāpēc mēs kā muļķi izšķīrāmies? Sāksim visu no jauna.”
— Un tu?
— Es viņam pateicu: “Jāni, par vēlu. Es beidzot esmu atradusi pati sevi.”
Mārtiņš apmierināti iesmējās un nočiepa gabaliņu mīklas.
— Mammu, es ar tevi lepojos. Patiešām. Nekad nebūtu domājis, ka tu tik stingri nostāsies uz kājām.
— Es pati arī ne, — Anna uz mirkli paskatījās logā. — Zini, reizēm notiek kaut kas briesmīgs, bet tikai vēlāk saproti, ka tieši tas tevi izglāba.
Vakarā sanāca viesi — kolēģes no koledžas, jaunās draudzenes no cepēju klubiņa un kaimiņiene Ilze. Anna bija uzklājusi galdu savā atjaunotajā viesistabā. Pēc šķiršanās viņa pārkārtoja dzīvokli: tumšo tapešu vietā pielīmēja gaišas, nopirka vieglākas mēbeles. Jānim vienmēr bija patikuši smagi aizkari un masīvi skapji, bet Anna ilgojās pēc gaismas un plašuma.
— Par jubilāri! — Ilze pacēla glāzi. — Par mūsu varoni!
— Nu kāda gan es varone… — Anna samulsa.
— Tieši tāda! — tūlīt iebilda Sandra no koledžas. — Tik daudzas sievietes cieš un baidās kaut ko mainīt. Bet tu to izdarīji.
Kad viesi bija aizgājuši, Anna apsēdās uz dīvāna ar tējas tasi rokās. Tad atkal noskanēja durvju zvans. Aiz durvīm stāvēja Jānis ar konfekšu kārbu.
— Daudz laimes dzimšanas dienā, — viņš nomurmināja.
— Paldies, — Anna atbildēja, bet iekšā viņu neaicināja.
— Mēs varam parunāt?
— Par ko?
— Man tevis pietrūkst, Anna.
Viņa rūpīgi viņu nopētīja. Jānis bija novecojis, kļuvis tievāks. Tomēr acis palika tās pašas — viltīgas un aprēķinošas.
— Un Liene?
— Mēs izšķīrāmies. Viņa… nebija īstā.
— Bet es, tātad, esmu? — Anna klusi pasmaidīja. — Jāni, viss ir nokavēts. Man tagad ir sava dzīve.
— Kāda vēl dzīve? Tu cep kūkas? — viņš saviebās.
— Arī kūkas. Man ir jauni draugi. Es eju korī. Un vispār… man ir labi.
— Bez manis?
— Iedomājies, jā, — viņa mierīgi atbildēja. — Trīsdesmit divus gadus es dzīvoju tev. Tagad gribu padzīvot sev.
Jānis klusēdams pasniedza konfekšu kārbu, pagriezās un aizgāja. Anna aizvēra durvis un atspiedās pret tām ar muguru.
— Man izdevās, — viņa nočukstēja. — Tiešām izdevās.
No rīta viņu pamodināja telefona zvans. Jauns pasūtījums — kāzu torte trīsdesmit cilvēkiem.
— Vai līdz sestdienai paspēsiet? — jautāja jaunā sieviete.
— Paspēšu, — Anna pārliecinoši atbildēja. — Tagad es varu visu.
Viņa atvēra logu. Istabā ieplūda pavasara saule. Priekšā bija tik daudz ieceru — konditoru kursi, brauciens pie jūras ar draudzenēm un drīz arī tikšanās ar mazbērnu, kuru gaidīja Mārtiņš.
— Kurš gan būtu domājis, — Anna pasmaidīja, raugoties debesīs, — ka piecdesmit piecos dzīve tikai sākas.