— Tieši tā arī jādomā, — Inese viņu uzmundrināja. — Tad līdz rītdienai. Tiekamies tiesā.
Tiesas zāle izrādījās daudz pieticīgāka, nekā Anna bija iztēlojusies. Nekādu augstu griestu, marmora vai svinīgas varenības — vienkārša telpa, kas vairāk līdzinājās valsts iestādes kabinetam: koka soli, galds tiesnesei, pie sienas ģerbonis. Anna sēdēja, pirkstos neapzināti burzot somas siksnu, un no visa spēka centās neskatīties uz Jāni, kurš pretējā pusē bija iekārtojies tik pašpārliecināti, it kā spriedums jau sen būtu viņa kabatā.
— Elpojiet mierīgi, — Inese klusi pieliecās viņai tuvāk. — Mums ir viss nepieciešamais.
— Bet ja viņš atkal kaut ko izdomās? Jūs taču viņu nepazīstat…
— Tādus es redzu gandrīz katru dienu, — juriste viegli pasmaidīja. — Paskatieties, viņš pat atvedis Edgaru Ozoliņu. Dārgo klientu iecienītais advokāts. Tikai ar faktiem pat viņš nevar izdarīt brīnumus.
Durvis atvērās, un zālē ienāca tiesnese — ap piecdesmit, ar nogurušu, bet stingru seju. Viņa apsēdās, ātri pāršķirstīja lietas materiālus un pacēla acis.
— Tiek skatīta lieta par laulības laikā iegūtās mantas sadali starp Annu Bērziņu un Jāni Bērziņu, — viņa lietišķi paziņoja. — Atbildētāja pārstāvim ir iebildumi?
Jāņa advokāts piecēlās, sakārtoja žaketi un runāja gludi, gandrīz teatrāli:
— Mans klients, Jānis Bērziņš, lūdz noraidīt prasītājas prasījumus kā nepamatotus. Visa manta iegādāta par viņa personīgajiem līdzekļiem, turklāt īpašumi un uzņēmuma daļas reģistrētas uz viņa vārda.
Annas plaukstas savilkās dūrēs. Cik bezkaunīgi! Acu priekšā uzpeldēja gadi, kuros viņa taupīja katru eiro, lai tikai mājas celtniecība neapstātos. Viņa atcerējās papildu nodarbības koledžā, vakarus pie studentu darbiem, privātstundas, nogurumu un Jāņa frāzi: “Mēs taču ieguldām kopīgā nākotnē.”
— Prasītājas puse? — tiesnese paskatījās uz Inesi.
— Anna Bērziņa šiem apgalvojumiem kategoriski nepiekrīt, — Inese atbildēja mierīgi un stingri. — Strīdīgā manta iegūta laulības laikā. Mana kliente tajā ieguldīja gan savus ienākumus, gan personīgo darbu. Mūsu rīcībā ir pierādījumi.
Jānis nicīgi nošņācās un kaut ko iečukstēja savam advokātam. Edgars Ozoliņš tikai īsi pamāja.
— Kādi tieši pierādījumi? — tiesnese jautāja.
Inese atvēra mapi un izņēma sakārtotu dokumentu kaudzīti.
— Jāņa Bērziņa parakstītas kvītis par naudas summām, ko viņš saņēmis no sievas mājas būvniecībai. Rēķini un maksājumu uzdevumi, kas apliecina, ka būvmateriāli apmaksāti no Annas Bērziņas bankas kartes. Konta izraksti, kuros redzamas lielākas skaidras naudas izņemšanas tieši būvniecības periodā. Un arī liecinieku paskaidrojumi.
— Pilnīgas muļķības! — Jānis pēkšņi pielēca kājās. — Kādas vēl kvītis? Tas bija pirms simt gadiem, es neko tādu neatceros!
— Kārtību zālē, — tiesnese viņu asi pārtrauca. — Jūs runāsiet tad, kad jums tiks dots vārds.
Inese nodeva dokumentus tiesnesei. Tā tos rūpīgi pārskatīja, pie dažām lapām pakavējās ilgāk, salīdzināja parakstus un datumus.
— Tiek aicināts liecinieks Mārtiņš Bērziņš.
Mārtiņš ienāca zālē manāmi sasprindzis. Viņš apsēdās, īsi paskatījās uz māti un tad novērsa acis.
— Mārtiņ, vai jūs varat apstiprināt, ka jūsu māte ieguldīja naudu ģimenes mājas būvniecībā? — jautāja tiesnese.
— Jā, varu, — viņš pamāja. — Es toreiz biju vēl mazs, bet labi atceros, ka mamma bieži brauca uz būvlaukumu un veda naudu. Viņa teica: “Tā ir mana alga, tā aizies materiāliem.”
— Meli! — Jānis atkal uzlēca. — Viņš vienkārši aizstāv savu māti!
— Bērziņa kungs, vēl viens šāds izsauciens, un jūs tiksiet izraidīts no zāles, — tiesnese noteica tik auksti, ka Jānis apsēdās, sakodis zobus.
Pēc tam sekoja citi liecinieki. Kaimiņiene Ilze pastāstīja, kā Anna savulaik noformējusi kredītu pirmajai iemaksai par māju. Kolēģe no koledžas atcerējās, ka Anna gadiem ņēmusi papildu privātstundas, smejoties sakot: “Tas būs vannasistabas flīzēm.”
Ar katru liecību Jāņa seja kļuva tumšāka. Edgars Ozoliņš arvien nervozāk šķirstīja savus papīrus, it kā tajos pēkšņi varētu atrast glābiņu.
— Vēlos pievienot vēl vienu dokumentu, — Inese sacīja un izņēma no mapes nodzeltējušu lapu. — Tā ir Annas Bērziņas izdota pilnvara vīram, lai viņš varētu kārtot uzņēmuma lietas. Un šeit ir bankas izraksts, kas pierāda: sākuma kapitāls biznesam tika iemaksāts no viņas krājkonta.
Zālē iestājās smags klusums. Jānis kļuva bāls.
— No kurienes jums tas ir? — viņš caur zobiem nošņāca.
— No bankas arhīva, — Inese atbildēja bez mazākās trauksmes. — Šāda informācija glabājas ilgi.
Tiesa devās apspriesties. Anna palika sēžam nekustīgi, vēl nespēdama noticēt, ka viss tiešām virzās viņai par labu.
— Mēs uzvarēsim? — viņa gandrīz bez skaņas pajautāja.
— Mēs jau esam uzvarējušas, — Inese piemiedza aci. — Tiesnesei nav citas iespējas. Likums ir mūsu pusē.