— Kāds vēl mūsu? — Jānis īsi iesmējās, un smiekli skanēja asi. — Par ko tu vispār runā? Tu esi pensionēta pasniedzēja. Kāds tev bizness?
— Es tajā ieguldīju savu naudu, — Anna atbildēja, pati brīnīdamās par mieru savā balsī. — Man ir kvītis un parakstīti apliecinājumi.
— Apliecinājumi? — viņa balsī uz mirkli ieskanējās nedrošība. — Nu beidz. Tās bija dāvanas.
— Tad lai par to lemj tiesa, — Anna noteica pēkšņi stingri un pārtrauca sarunu.
Viņai krūtīs dauzījās sirds. Tā ar viņu viņa vēl nekad nebija runājusi. Vienmēr bija piekāpusies. Vienmēr atkāpusies soli atpakaļ. Trīsdesmit divus gadus viņa bija klusējusi, samierinājusies, norijusi aizvainojumu. Bet tagad…
— Es tiešām to izdarīju? — viņa čukstus pajautāja pati sev un pirmo reizi vairāku dienu laikā pasmaidīja.
Nākamās nedēļas saplūda vienā nogurdinošā miglā. Anna vāca papīrus, tikās ar juristi, centās saprast juridiskus terminus, kas vēl nesen viņai šķita sveša valoda. Augstskolā viņa paņēma atvaļinājumu, jo lekcijām vairs nespēja pievērsties.
— Anna, tu esi palikusi pavisam tieva, — kabinetā norūpējusies sacīja kolēģe Sandra. — Apēd kaut ko vismaz.
— Nav laika, — Anna tikai atmeta ar roku. — Man jāsakārto dokumenti.
Sandra brīdi vilcinājās.
— Klausies… tas cilvēks… viņš tev nedraud?
— Pagaidām tikai pa telefonu, — Anna savilka lūpas. — Zvana un atkārto, lai nāku pie prāta. It kā neprātīga būtu es, saproti?
Tajā pašā vakarā piezvanīja dēls.
— Mammu, viņš mani jau ir novedis līdz spēku izsīkumam, — Mārtiņa balss skanēja nogurusi. — Katru dienu zvana un prasa, lai es tevi pierunāju.
— Un ko tu?
— Ko es? Pateicu, ka tas ir jūsu abu jautājums. Viņš, protams, uzsprāga.
Anna smagi nopūtās. Mārtiņš vienmēr bija turējies nost no viņas un Jāņa nesaskaņām. Varbūt tā arī bija pareizāk.
— Mammu, bet tu pati turies?
— Turos, — viņa norija kamolu kaklā. — Zini, es atradu vecās fotogrāfijas. Atceries, kā mēs māju cēlām? Tu vēl biji mazs.
— Kā tad neatcerēšos! Es ķieģeļus stiepu! — Mārtiņš iesmējās. — Bet tēvs tikai komandēja.
— Jā. Un naudu devu es.
— Ko?
— Tieši tā. Mana pasniedzējas alga toreiz gandrīz pilnībā aizgāja būvmateriāliem. Man pat čeki vēl ir saglabājušies.
— Neticami… Bet viņš stāsta, ka visu viens pats esot paveicis.
Telefons nopīkstēja — ienākošais zvans no Jāņa. Anna to noraidīja.
— Atkal viņš. Tagad zvana katru dienu.
— Necel.
— Es arī neceļu. Bet viņš nāk klātienē.
Iepriekšējā dienā Jānis bija uzradies bez brīdinājuma. Stāvēja durvīs ar to pašu skatienu, ar kuru agrāk vienmēr spēja viņu apklusināt. Kādreiz tas iedarbojās. Tagad vairs ne.
— Atdod man tos apliecinājumus, — viņš pieprasīja.
— Nē.
— Anna, tu spēlējies ar uguni.
— Ar uguni spēlējies tu, Jāni. Ar mani. Jau trīsdesmit divus gadus.
Viņš aizcirta ārdurvis tik spēcīgi, ka no sienas nobira apmetuma drupačas.
Bet šodien atnāca viņa. Jauna, spīdīga kā no žurnāla vāka, ar nekaunīgu, pārliecinātu skatienu.
— Es esmu Liene, — viņa paziņoja, tikko pārkāpusi slieksni. — Mums jāparunā.
— Par ko? — Anna sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Par Jāni. Viņš cieš. Jūs tāpat šķirsieties, tad kāpēc taisīt šo cirku?
— Kādu cirku?
— Nu šīs… prasības. Par māju. Par naudu.
— Par manu naudu, — Anna mierīgi precizēja.
— Ak, lūdzu, kāda vēl jūsu nauda? — Liene samiedza acis un aizkaitināti nopūtās. — Jānis nodarbojās ar biznesu, bet jūs…
— Bet es ko?
Meitene saminstinājās.
— Nu… bijāt mājās.
— Es trīsdesmit gadus pasniedzu augstskolā.
— Tam nav nozīmes! — Liene strauji atcirta. — Mēs ar Jāni mīlam viens otru. Bet jūs…
— Cik jums gadu, Liene?
— Divdesmit septiņi, — viņa izaicinoši atbildēja.
— Divdesmit septiņos arī man šķita, ka dzīvē viss ir vienkārši. — Anna nogurusi nopūtās. — Pasakiet Jānim, ka gaidīšu viņu tiesā.
Kad Liene bija aizgājusi, Anna vēl ilgi stāvēja pie spoguļa. Grumbas. Sirmi pavedieni matos. Noguris skatiens. Nē, viņa nebija sāncense tai meitenei. Un tomēr jautājums nemaz nebija par to.
— Es necīnos par jaunību, — viņa klusi pateica savam atspulgam. — Es cīnos par taisnību.
Vakarā piezvanīja Inese.
— Anna, dokumenti ir sagatavoti. Rīt iesniedzam prasību tiesā.
— Tik ātri?
— Kāpēc vilcināties? Mūsu pozīcija ir ļoti stipra. Starp citu, jūsu bijušais vīrs man zvanīja.
— Ko viņš gribēja?
— Draudēja, — juriste mierīgi atteica, un balsī bija dzirdams viegls smaids. — Bet mani ar to neiebiedēs. Sakiet, vai esat gatava tiesas sēdei?
— Nē, — Anna godīgi atbildēja. — Bet izvēles man nav.