Un arī visa tava alga turpmāk ies kopējā ģimenes kasē.
Anna pagriezās pret Jāni. Viņš klusēja, it kā būtu pēkšņi kļuvis par svešinieku šajā virtuvē.
— Tu vispār dzirdi, ko viņa saka? — Anna jautāja, raugoties viņam tieši sejā. — Pasaki man skaidri: kurā pusē tu esi?
Jānis nolaida skatienu uz grīdu.
— Mamma tikai grib, lai viss būtu labāk…
Tajā mirklī Annai šķita, ka viņā kaut kas pārtrūkst. Ne skaļi, ne dramatiski — vienkārši pēkšņi kļuva tukšs.
— Labi, — viņa klusi noteica. — Tad arī mana atbilde būs skaidra.
Anna piegāja pie skapja un izvilka to pašu zilo mapi ar ēdienkartēm un noteikumiem. Viņa nesteidzās. Paskatījās Inesei acīs un lēni pārplēsa mapi uz pusēm.
— Es vairs negatavošu. Nekad. Ne pēc tavām lapām, ne pēc taviem rīkojumiem.
— Kā tu uzdrīksties! — Inese iekliedzās spalgi un nikni.
Anna pagriezās pret vīru.
— Un tagad izvēlies tu. Vai nu es, vai tava māte.
Virtuvē iestājās tāds klusums, ka bija dzirdama tikai ledusskapja dūkoņa. Jānis sažņaudza dūres.
— Ja tu nespēj cienīt manu ģimeni… tad mums tiešām nav kopīga ceļa.
Anna lēni pamāja.
— Sapratu.
Viņa izgāja no virtuves, aizgāja uz guļamistabu un salika čemodānā svarīgākās lietas. Pēc desmit minūtēm viņa jau stāvēja pie durvīm.
— Rīt atnākšu pēc pārējā, — Anna pateica, neskatoties uz Jāni.
— Anna, pagaidi…
Taču durvis jau bija aizcirtušās.
Ārā gāza lietus. Anna gāja pa ielu, nejuzdama ne aukstumu, ne ūdens lāses uz sejas. Kabatā ievibrējās telefons. Ziņa no draudzenes:
“Kur tu esi? Ar tevi viss kārtībā?”
Anna apstājās zem laternas un uzrakstīja atbildi:
“Tikko izšķīros. Vai gandrīz izšķīros. Bet esmu dzīva.”
Viņa vēl nezināja, ka īstais karš tikai sākas. Tajā pašā laikā Jāņa radinieki jau ģimenes čatā apsprieda, kā “nepaklausīgo vedeklu dabūt atpakaļ ierindā”.
Pirmā nakts pie draudzenes pagāja bez miega. Anna grozījās uz izvelkamā dīvāna un atkal un atkal domās dzirdēja Jāņa balsi: “Ja tu necieni manu ģimeni…” It kā viņa visu laulības gadu nebūtu centusies piekāpties, saprast, pielāgoties un atrast ar viņiem kaut mazāko kopīgo valodu.
No rīta telefons sāka sprāgt no paziņojumiem.
— Ann, tu redzēji, ko viņi tur dara? — draudzene pienāca pie viņas ar telefonu rokā.
Ģimenes čatā, no kura Anna jau bija izdzēsta, bija ielikta jauna bilde. Inese sēdēja pie viņu virtuves galda, un uz galda atradās tā pati zilā mape — salīmēta ar līmlenti. Zem foto bija paraksts:
“Neviens mūsu ģimeni nesalauzīs. Anna, ja vēlies atgriezties, atvainojies visiem un ievēro noteikumus.”
Zemāk bira radinieku komentāri:
“Bez Jāņa viņa paliks plika un nabaga!”
“Lai nāk uz ceļiem un lūdz piedošanu!”
Draudzene paskatījās uz Annu.
— Tu taču nopietni nedomā pie viņiem atgriezties?
Anna neko neatbildēja. Viņa atvēra bankas lietotni. Kopīgajā kontā, kur vēl vakar bija 180 tūkstoši eiro, tagad bija palikuši tikai 3400 eiro.
— Viņš visu pārskaitījis… — Anna izdvesa.
Tajā pašā brīdī iezvanījās darba telefons.
— Anna Bērziņa, ienāciet pie manis kabinetā, — priekšnieks pateica sausā balsī.
Priekšnieka kabinets viņu sagaidīja ar ledainu klusumu.
— Jūs nojaušat, kāpēc es jūs izsaucu?
— Nē…
Viņš uz brīdi novērsās un tad nolika viņai priekšā papīra lapu.
— Pie manis bija ieradusies jūsu vīramāte. Ar iesniegumu.
Anna pacēla lapu un izlasīja:
“Lūdzu pārbaudīt manu vedeklu Annu attiecībā uz profesionālo atbilstību. Darba laikā nodarbojas ar personīgām lietām, bieži pazūd no darba vietas. Iespējama zādzība.”
Pirksti viņai kļuva ledaini.
— Es… es nekad…
— Es to zinu, — priekšnieks nopūtās. — Bet tagad man būs jāveic pārbaude. Un, ja atradīsies kaut viena kļūda…
Atpakaļceļā metro Anna saņēma īsziņu no Jāņa:
“Mamma vienkārši raizējas par tevi. Atgriezies, un mēs visu nokārtosim.”
Viņa gandrīz iemeta telefonu somas dziļumā, taču ekrānā parādījās vēl viena ziņa. Šoreiz no tantes Maijas:
“Anna, pie mums palika tavs maiss ar mantām. Atnāc rīt pulksten 18.00, visu izrunāsim.”
Draudzene, izlasījusi abas ziņas, satvēra Annu aiz rokas.
— Viena tu tur neiesi. Tas smird pēc slazda.
Anna palūkojās logā. Aiz stikla jau krēsloja.
— Es zinu. Bet man tas vienreiz ir jāizbeidz.
Viņa vēl nenojauta, ka Inese uz nākamo vakaru jau bija noorganizējusi “nopietnu sarunu” ar tēvoci Andri, iecirkņa policistu, lai “nepaklausīgā vedekla beidzot saprastu savu vietu”.
Nākamajā dienā Anna ieradās pie tantes Maijas tieši sešos. Draudzene palika mašīnā pie mājas ieejas, telefonā ieslēgusi balss ierakstu.
Pirms nospiest zvana pogu, Anna dziļi ievilka elpu. Mēteļa kabatā gulēja diktofons — draudzene bija uzstājusi, lai viņa to paņem.
Durvis atvēra tante Maija. Mugurā viņai bija tas pats ūdeļādas kažoks.
— Nu re, atnāci gan! — viņa greizi pasmaidīja. — Nāc iekšā, radi jau savākušies.
Viesistabā bez Ineses un Jāņa sēdēja vēl divi cilvēki: svešs vīrietis policijas formā un paveca sieviete ar skarbu, vērtējošu skatienu.
— Anna, — Jānis piecēlās, — tas ir tēvocis Andris, iecirkņa policists. Un tā ir tante Ilze, psiholoģe.
— Psiholoģe? — Anna lēnām novilka mēteli.
— Jā, — Inese pacēla zodu. — Lai tu beidzot saprastu, kā ģimenē jāuzvedas.
Anna apsēdās krēslā viņiem pretī. Ceļi viņai trīcēja, taču seja palika mierīga.
— Kur ir manas mantas?
— Nesteidzies, — tante Maija nosēdās blakus. — Vispirms parunāsim.
Andris izvilka piezīmju blociņu.
— Tātad par jums ir saņemta sūdzība. Aiziešana no ģimenes, radinieku aizskaršana…
— Kāda aizskaršana? — Anna savilka rokas dūrēs.
— Lūk! — Inese izrāva telefonu. — Paskatieties, ko viņa man rakstīja!
Ekrānā bija Annas ziņa: “Es vairs negatavošu pēc jūsu ēdienkartes.”
— Un tas skaitās apvainojums? — Anna rūgti iesmējās.
— Tu ņirgājies par vecākiem cilvēkiem! — tante Maija iekliedzās.
Ilze pieliecās uz priekšu, sakrustojot rokas.
— Jaunā sieviete, es redzu nopietnas grūtības ar autoritāšu pieņemšanu. Jums ir vajadzīga palīdzība.
Anna lēnām piecēlās kājās.
— Labi. Tad parunāsim par autoritātēm.
Viņa izņēma telefonu, atvēra fotogrāfiju, kurā bija redzams kažoks ar cenu zīmi, un pavērsa ekrānu pret visiem.
— Sāksim ar tanti Maiju, — Anna mierīgi sacīja.