— Nekas īpašs, — Jānis nomurmināja, it kā runa būtu par sīkumu. — Mammai vajag mazliet naudas balkona remontam.
— Cik tas ir — mazliet? — Anna uzreiz saspringa.
Viņš mirkli vilcinājās un novērsa skatienu.
— Tikai septiņdesmit tūkstošus.
Krūze Annai rokā atsitās pret galdu tik strauji, ka tēja pāršļakstījās pāri malai.
— Septiņdesmit tūkstošus? — viņa gandrīz neticīgi atkārtoja. — No kurienes mums būtu tāda summa?
— Mums taču ir iekrājumi, — Jānis sacīja, skatīdamies kaut kur garām viņas plecam.
— Tie iekrājumi bija paredzēti atvaļinājumam! Un ledusskapim, kurš jau knapi velk pēdējo dzīvību.
— Mamma līdz vasarai atdos, — viņš pavirši atmeta ar roku. — Es jau pārskaitīju.
Anna pielēca kājās.
— Tu nopietni? Tu pat nedomāji ar mani apspriesties? Tā ir mūsu kopīgā nauda!
— Nebļauj, — Jānis sarauca pieri. — Tā taču ir mana mamma. Kā es viņai varēju atteikt?
Tajā pašā mirklī iezvanījās Annas telefons. Ekrānā mirgoja nepazīstams numurs.
— Jā, klausos?
— Anniņ, tā esmu es, tante Maija, — klausulē atskanēja saldi izstiepta balss. — Man pie tevis tāds maziņš lūgumiņš…
Anna ciešāk satvēra telefonu.
— Kāds lūgums?
— Manai Žučkai atrada… nu, tādu kaiti… Tur vajadzīga operācija. Simt tūkstoši. Tu taču radiniecei neatteiksi, vai ne?
Anna lēnām apsēdās atpakaļ krēslā.
— Tante Maija, mums nav tādas naudas.
— Kā — nav? — balss acumirklī kļuva asa. — Jums ir dzīvoklis hipotēkā, jauna mašīna! Vai tad suns tev vairs nav dzīva radība?
— Es…
— Labi, parunāsim, kad satiksimies! — Maija nikni nometa klausuli.
Anna paskatījās uz Jāni. Viņš sēdēja, ieurbies savā telefonā, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis.
— Tu to dzirdēji?
— Nu, palīdzētu tantei, — viņš noteica. — Viņa tomēr ir ģimene.
— Un kur, tavuprāt, man ņemt simt tūkstošus? Strādāt trijās maiņās bez miega?
— Vari paņemt kredītu, — viņš nomurmināja. — Es mammai taču palīdzēju…
Tajā brīdī Annai prātā kaut kas sastājās pa vietām. Viņa strauji pastiepa roku un paķēra viņa telefonu. Pārskaitījumu vēsturē rindojās regulāri maksājumi Inesei — piecpadsmit, divdesmit, trīsdesmit tūkstoši. Tā tas turpinājās jau pusgadu.
— Tu… tu visu šo laiku… — viņai aizlūza balss.
— Tā ir mana māte! — Jānis izrāva telefonu no viņas rokām. — Viņa mani uzaudzināja!
— Un es? Kas es tev esmu? Slaucama govs?
Pirms viņš paguva atbildēt, pie durvīm atskanēja zvans. Uz sliekšņa stāvēja Inese ar milzīgu maisu rokās.
— Atvedu jums cienastu! — viņa jautri iesaucās, bet, pamanījusi viņu sejas, tūlīt savilka uzacis. — Kas te notiek?
— Nekas, mamm, viss kārtībā, — Jānis satraukti sāka rosīties. — Nāc iekšā.
— Inese, — Anna nostājās viņiem pa vidu. — Jūsu dēls tikko pārskaitīja jums mūsu atvaļinājuma naudu. Un tagad tante Maija pieprasa simt tūkstošus suņa operācijai.
Inese teatrāli apmeta acis.
— Un kas tur tāds? Maija ir ģimene. Vai tu tiešām esi tik skopa? Mans dēls ir pelnījis sievu, kura ciena viņa radiniekus.
Anna pēkšņi iesmējās. Smiekli izklausījās sveši, sausi un nervozi.
— Tagad man viss ir skaidrs. Es šeit vispār esmu lieka. Jums ir savs ģimenes savstarpējās palīdzības pulciņš. Tikai nez kāpēc tas darbojas uz mana rēķina.
Viņa pagriezās, paņēma somu un atslēgas.
— Kur tu iesi? — Jānis izbiedēti jautāja.
— Uz banku. Noformēt kredītu Žučkas operācijai. Ja jau esmu kļuvusi par jūsu ģimenes oficiālo sponsoru.
Durvis aiz viņas aizcirtās. Liftā Anna pēkšņi sajuta, ka pa vaigiem rit asaras. Viņa izvilka telefonu un uzrakstīja draudzenei: “Man šķiet, es apprecējos nevis ar vīrieti, bet ar visu viņa ģimeni.”
Viņa vēl nenojauta, ka tas ir tikai sākums. Pēc stundas ģimenes čatā Maija ieliks fotogrāfiju jaunā kažokā ar parakstu: “Paldies mīļajiem par palīdzību! Žučkai jau labāk!”
No bankas Anna atgriezās ar smagu aploksni somā. Simt tūkstoši. Kredīts, ko viņai apstiprināja ar absurdi augstiem procentiem. Viņa stāvēja pie kāpņutelpas durvīm un skatījās telefonā, kur ģimenes čatā jau lepni rotājās Maijas fotogrāfija jaunā ūdeļādas kažokā.
“Paldies mīļajiem par atbalstu! Žučkai jau krietni labāk!”
Zem attēla bira sajūsmināti komentāri.
“Cik grezns kažociņš!”
“Maija, tu izskaties kā īsta karaliene!”
“Anna, malacis, ka neatteici radiniecei!”
Anna lēnām uzbrauca ar liftu augšā. Galvā dauzījās viena doma: kā viņi vispār uzdrošinājās?
Dzīvokļa durvis bija atstātas pusvirus. No virtuves nāca balsis.
— Protams, viņa pēc dabas ir skopa, — skanēja Ineses balss. — Mana vedekla pat zupu normāli izvārīt neprot, toties naudu skaitīt — tur gan viņai talants.
— Mamm, varbūt nevajag tā, — Jānis nedroši mēģināja iebilst.
Anna iegāja virtuvē. Sarunas apklusa vienā mirklī. Pie galda sēdēja Inese, Jānis un tante Maija — tieši tajā pašā jaunajā kažokā. Uz galda stāvēja pusapēsta kūka un atvērta šampanieša pudele.
— O, mūsu labdare ir klāt! — Maija skaļi iesaucās, vicinot glāzi. — Anniņ, nāc, iedzersim par manu jauno kažociņu!
Anna mierīgi nolika somu uz galda.
— Te ir tavi simt tūkstoši, — viņa vienmērīgā balsī sacīja, izvelkot aploksni. — Nauda Žučkas operācijai. Lai gan, spriežot pēc bildes, suns izveseļojās pārsteidzoši ātri.
Maija piesarka, taču tūlīt pat iesmējās.
— Ak, Anniņ, nu ko tu tik nopietni! Kažoks ir vecs, es tikai pajokoju!
— Tiešām? — Anna atvēra telefonā fotogrāfiju un pagrieza ekrānu pret viņu. — Uz piedurknes redzama birka: “Kolekcija 2024.” Ļoti sens kažoks, nav ko teikt.
Inese strauji piecēlās.
— Pietiek! Tev vispār nav cieņas pret vecākiem cilvēkiem? Maija ir tava radiniece!
— Mana? — Anna rūgti iesmējās. — Mani radinieki neņem kredītus kažokiem, kamēr es raujos divos darbos!
Jānis beidzot pacēla acis.
— Anna, izbeidz. Tu mani apkauno ģimenes priekšā.
— Es apkaunoju? — viņas balss nodrebēja. — Tu pārskaitīji visu mūsu naudu savai mātei, tava tante ar meliem izvilka no manis simt tūkstošus, un tagad viņas te svin uz mana rēķina, bet vainīga esmu es?
Inese pienāca tuvāk, auksti sašaurinādama acis.
— Ja tu neproti uzvesties, mēs tevi iemācīsim. No rītdienas tu gatavosi pēc manas ēdienkartes, tīrīsi māju pēc mana grafika un pakļausies noteikumiem, kurus šajā ģimenē nosakām mēs.