kura man izprasīja simt tūkstošus eiro it kā “suņa operācijai”.
— Tie ir meli! — tante Maija pielēca kājās tik strauji, ka krēsls aiz viņas nočīkstēja.
— Mierīgāk, — Anna pacēla roku un pārslēdza nākamo attēlu. — Te ir pārskaitījuma apstiprinājums. Datums sakrīt ar dienu, kad parādījās fotogrāfija ar jauno kažoku.
Inese kļuva pelēcīgi bāla.
— Turpinām, — Anna atvēra bankas izrakstu. — Šeit ir visi maksājumi, ko mans vīrs pēdējā gada laikā pārskaitījis savai mātei. Kopā — trīs simti astoņdesmit septiņi tūkstoši eiro. No mūsu kopīgās naudas.
Jānis nolaida skatienu galdā.
— Un visbeidzot… — Annas balss uz mirkli aizlūza, taču viņa piespieda sevi runāt tālāk. — Šis ir mana priekšnieka iesniegums par apmelošanu.
Iecirkņa inspektors neērti sakustējās krēslā.
— Nu… tā tomēr ir ģimenes lieta…
— Nē, — Anna iztaisnojās pilnā augumā. — Tā ir krimināla rakstura lieta. Par krāpšanu, apmelošanu un izspiešanu.
Istabā iestājās tāds klusums, it kā kāds būtu uzmetis virsū smagu, slapju segu.
Pirmā attapās Inese.
— Tu… tu neko nepierādīsi!
— Es jau pierādīju, — Anna norādīja uz diktofonu, kas atradās viņas kabatā. — Viss ir ierakstīts.
Tad viņa pagriezās pret Jāni.
— Rīt es iesniedzu šķiršanās pieteikumu. Un, ja kāds no jūsu “saliedētās ģimenītes” vēl kaut reizi mēģinās man kaitēt, šie ieraksti nonāks prokuratūrā.
Pie durvīm viņa vēl apstājās un atskatījās.
— Manas mantas varat izmest. No jums man vairs nevajag pilnīgi neko.
Kad durvis aiz viņas aizvērās, dzīvoklī atskanēja Ineses spalgs kliedziens:
— Kā viņa vispār uzdrīkstas?!
Taču Anna to vairs nedzirdēja. Viņa gāja uz mašīnu un pirmo reizi pēc ilgiem mēnešiem juta, ka krūtīs kļūst vieglāk elpot.
Kabatas dziļumā novibrēja telefons. Ziņa bija no draudzenes:
“Tu esi malacis. Braucam pēc šampanieša?”
Anna pasmaidīja un ātri uzrakstīja atbildi:
“Nē. Braucam pie advokāta.”
Viņa vēl nenojauta, ka pats interesantākais tikai sākas. Jo tieši tajā brīdī, kad Anna sēdās automašīnā, Jānis, panikas pārņemts, kādam zvanīja un čukstēja:
— Mammu, ko mums tagad darīt? Ja viņa ies uz tiesu, visi uzzinās par tavu otro kredītu… un par tēva otro ģimeni…
Pēc trim nedēļām Anna stāvēja pie tiesas ēkas un piekārtoja jaunā mēteļa apkakli. Blakus viņai bija advokāte — bijušā kursabiedra draudzene, kura bija piekritusi uzņemties šo lietu ar īpašu azartu.
— Esi gatava? — advokāte pajautāja, vēlreiz pārskatot dokumentus mapē.
— Jau sen, — Anna ievilka dziļu elpu.
Tiesas zāle viņas sagaidīja ar saspringtu klusumu. Pretējā pusē sēdēja Jānis, Inese un viņu advokāts — padzīvojis vīrietis ar nogurušām acīm.
Tiesnesis atklāja sēdi.
— Tiek skatīta lieta par laulības šķiršanu starp Annu Bērziņu un Jāni Bērziņu.
Jānis nervozi bungoja ar pirkstiem pa galda malu. Inese ik pa brīdim meta Annai tādus skatienus, it kā gribētu viņu sadedzināt uz vietas.
Kad tiesnesis aicināja puses izklāstīt šķiršanās nosacījumus, Annas advokāte piecēlās.
— Mana kliente pieprasa kopīgi iegūtās mantas sadali vienādās daļās. Tāpat mēs lūdzam piedzīt morālā kaitējuma kompensāciju trīs simtu tūkstošu eiro apmērā.
Zālē tūlīt sacēlās sašutuma murmulis.
— Kāda vēl nauda?! — Inese pielēca kājās. — Viņai pašai mums viss jāatdod!
— Inese, — tiesnesis stingri viņu pārtrauca. — Lūdzu ievērot kārtību zālē.
Annas advokāte mierīgi turpināja:
— Mūsu rīcībā ir pierādījumi par sistemātisku naudas izspiešanu no atbildētāja ģimenes puses. Tāpat ir fiksēti apmelošanas un psiholoģiska spiediena gadījumi pret manu klienti.
Viņa nolika uz galda biezu mapi — tajā bija izdrukātas sarakstes, bankas izraksti un audioierakstu atšifrējumi.
Jānis kļuva bāls.
— Anna… mēs taču varam visu sarunāt mierīgi…
— Par vēlu, — viņa klusi atteica.
Tiesnesis kādu brīdi pētīja iesniegtos materiālus.
— Vai atbildētāja puse vēlas ko paskaidrot?
Viņu advokāts smagi nopūtās.
— Mēs esam gatavi izlīgumam.
Pēc stundas viss bija beidzies. Dzīvoklis palika kopīpašumā līdz pārdošanai, automašīnu paņēma Jānis, bet no kontos esošās naudas puse tika atgriezta Annai.
Izejot no tiesas zāles, Jānis viņu panāca gaitenī.
— Anna… es…
Viņa pagriezās. Pirmo reizi pēc ilga laika Anna uzmanīgi paskatījās uz šo cilvēku — uz vīrieti, ar kuru reiz bija precējusies, ticot, ka viņiem priekšā ir pavisam cita dzīve.
— Zini, kas sāp visvairāk? — viņa mierīgi sacīja. — Es, iespējams, pat būtu gatavojusi pēc tavas mammas zilās mapes. Ja tu kaut vienu reizi būtu nostājies man blakus.
Jānis nodūra acis.
— Viņa taču ir mana māte…
— Jā, — Anna pamāja. — Un tagad tā ir tava problēma.
Viņa apgriezās un devās uz izeju. Ārā viņu jau gaidīja draudzene ar šampanieša pudeli rokās.
— Nu ko, brīva sieviete?
Anna iesmējās, bet nākamajā mirklī sajuta, ka pār vaigiem rit asaras.
— Zini, ko es gribu izdarīt vispirms?
— Ko?
— Apēst picu. To ar ananasiem. To, kuru viņš nevarēja ciest.
Draudzene aplika roku viņai ap pleciem.
— Braucam.
Kad mašīna izkustējās no vietas, Anna izņēma telefonu. Ģimenes čatā, no kura viņu tā arī nebija izdzēsuši, mirdzēja jauna ziņa no Ineses:
“Dēliņ, nepārdzīvo. Mēs tev atradīsim jaunu sievu. Paklausīgu.”
Anna pasmaidīja un pirms čata bloķēšanas ierakstīja pēdējo atbildi:
“Paldies par sarakstu. Tagad mans saraksts nonāks pie advokāta.”
Viņa aizvēra lietotni, nolaida automašīnas logu un ieelpoja ar pilnu krūti. Priekšā bija cita dzīve.
Tikmēr Jāņa mašīnā atskanēja telefona zvans.
— Jā, mammu?
— Dēliņ, tūlīt brauc šurp! — Inese kliedza klausulē. — Tas nelietis, tavs tēvs, iesniedzis šķiršanos! Izrādās, viņam…
Taču Anna turpinājumu vairs nekad nedzirdēs. Viņas stāsts ar šo ģimeni bija noslēdzies.
Lai gan… varbūt kaut kur jau auga nākamā vedekla, kurai kādu dienu bija lemts saņemt to pašu zilo mapi.