Viņa pagriezās pret vīru.
— Andri, tu dzirdi, ko tava māte tikko pateica?..
Andris bija kļuvis bāls kā siena. Skatiens viņam nemierīgi lēkāja no sievas uz māti un atpakaļ, it kā viņš izmisīgi meklētu vietu, kur noslēpties no šīs sarunas.
— Mammu, pagaidi… Varbūt apsēžamies un mierīgi visu izrunājam…
— Ko tur vēl runāt? — Skaidrīte viņu pārtrauca. — Tu esi mans dēls, un tavs pienākums ir parūpēties, lai man vecumdienās būtu normāli apstākļi. Es visu mūžu esmu ieguldījusi jūsos — gan tevī, gan Mārtiņā. Tagad pienācis laiks kaut ko atdot arī man. Es jau esmu izlēmusi: lielo istabu ņemšu sev, tur ir gaišāks. Jūs ar Annu varēsiet iekārtoties mazajā. Vai, ja nepatīk, varat meklēt citu dzīvesvietu.
Anna aizvēra acis un domās lēnām noskaitīja līdz desmit. Tad dziļi ievilka elpu un atkal paskatījās uz vīramāti.
— Skaidrīt, šis dzīvoklis pieder man. Tas ir nopirkts par manu nopelnīto naudu un par līdzekļiem, ko man uzdāvināja vecāki. Šeit dzīvosim mēs ar Andri. Neviens cits. Paņemiet savas somas un, lūdzu, ejiet prom.
Vīramāte iesmējās — spalgi, asi un nepatīkami.
— Ak tā? Tad nu tagad tu te komandēsi? Vai esi aizmirsusi, kas es esmu? Es esmu tava vīra māte! Ja nebūtu manis, nebūtu ne viņa, ne jūsu laulības, ne šīs ģimenes!
— Mammu, nomierinies, — Andris mēģināja iespraukties pa vidu, taču balss viņam trīcēja.
— Klusē! — Skaidrīte uzkliedza dēlam. — Tu vispār esi vīrietis vai lupata? Sieva tev sēž uz galvas, bet tu pat muti nevari atvērt!
Anna paspēra soli uz priekšu un nostājās starp viņiem.
— Pietiek. Saku pēdējo reizi: savāciet mantas un ejiet prom. Tūlīt.
— Es nekur neiešu! — Skaidrīte nikni piesita kāju pie grīdas. — Viss jau ir nolemts! Savu dzīvokli atdošu Mārtiņam, bet pati pārcelšos šeit. Tu, Anna, esi skopa un nepateicīga meitene. Vecākus cilvēkus vajag cienīt!
— Cieņu nopelna, nevis izspiež ar varu, — Anna atbildēja ledainā balsī.
Skaidrīte strauji pagriezās, satvēra vienu no somām un devās lielās istabas virzienā.
— Saruna beigusies. Es sākšu iekārtoties.
Tajā mirklī Annā kaut kas pārlūza. Viņa divos soļos panāca vīramāti, izrāva somu viņai no rokām un aizsvieda to atpakaļ priekšnamā.
— Nekavējoties ārā no mana dzīvokļa! — Annas balss bija klusa, bet tajā skanēja tērauds. — Tūlīt pat!
— Andrītiņ! — Skaidrīte iekliedzās. — Tu redzi, kā viņa uzvedas?! Tu tiešām ļausi viņai tā runāt ar tavu māti?!
Andris stāvēja pie sienas, bāls, ar nolaistām rokām.
— Mammu… varbūt tiešām nevajag… Parunāsim citreiz, kad visi būsim nomierinājušies…
— Nevajag?! — vīramātes balss uzšāvās vēl augstāk. — Un kura pusē tu tagad esi?
— Manā, — Anna tūlīt atcirta. — Jo šis ir mūsu dzīvoklis, mūsu ģimene, bet jūs šeit esat ieradusies bez aicinājuma. Andri, palīdzi savai mātei aiznest somas līdz durvīm.
Skaidrīte saķēra krūtis, it kā viņai pēkšņi būtu kļuvis slikti.
— Ak, sirds spiež… To tu man nodari, nepateicīgā… Es taču tevi mīlēju kā savu meitu…
— Pietiks tēlot, — Anna atvēra ārdurvis. — Ejiet ārā. Un turpmāk nenāciet bez brīdinājuma.
Skaidrīte saprata, ka vara slīd viņai ārā no rokām. Viņa sagrāba divas somas, trešo vilka aiz sevis pa grīdu un devās uz durvīm.
— Andrītiņ, tu to vēl rūgti nožēlosi! Es esmu tava māte! Tu tiešām izvēlies šo maitu, nevis paša māti?!
Andris klusēdams blenza grīdā.
Skaidrīte apstājās uz sliekšņa, un viņas vaibsti saspringa.