Darījums noritēja pārsteidzoši ātri. Jau pēc divām nedēļām Anna stāvēja tukšajā dzīvoklī, cieši sažņaugusi plaukstā atslēgas, kas tagad piederēja viņai. Viņa lēnām izgāja cauri istabām, it kā katru sienu gribētu iegaumēt: te varētu stāvēt dīvāns, vannasistabā vajadzētu gaišas flīzes, bet gaitenī noteikti jāpieliek liels spogulis. Andris viņu vēroja ar maigu smaidu un pacietīgi palīdzēja ar mērlenti nomērīt sienas.
— Man šķiet, ka vajadzētu piezvanīt maniem vecākiem un vēlreiz pateikt paldies, — Anna sacīja, apsēzdamās uz palodzes. — Bez viņiem mēs vēl vismaz desmit gadus krātu naudu.
— Protams, — Andris pamāja. — Un arī manai mammai jāpastāsta.
Viņš jau sniedzās pēc telefona.
— Kāpēc? — Anna piesardzīgi pajautāja.
— Kā — kāpēc? Viņa taču ir mana māte. Gribu padalīties priekā.
Anna jau pavēra muti, lai iebilstu, tomēr pēdējā brīdī apklusa. Andris pa to laiku jau zvanīja.
— Sveika, mammu! Paklausies, mums ir jaunumi… Mēs nopirkām dzīvokli! Trīsistabu, pašā centrā, astoņdesmit kvadrātmetri… Jā, jaunajā projektā… Jā, uz Annas vārda, viņas vecāki iedeva lielāko daļu naudas… Nē, mammu, es saprotu… Vienkārši tā sanāca…
Anna klausījās un juta, kā viņā pamazām mostas nemiers. Skaidrīte nebija no tiem cilvēkiem, ar kuriem varēja viegli sadzīvot. Viņa allaž centās iejaukties dēla ģimenes lietās, deva padomus, kurus neviens nebija prasījis, un, pats nepatīkamākais, bija pārliecināta, ka Andris viņai ir parādā pilnīgi visu. Anna centās turēties pieklājīgā attālumā no vīramātes, taču ne vienmēr tas izdevās.
Kad saruna beidzās, Andris nolika telefonu kabatā.
— Mamma grib atbraukt apskatīt dzīvokli. Es viņu uzaicināju nākamnedēļ.
— Lieliski, — Anna atbildēja sausi, un viņas balsī nebija ne kripatiņas prieka.
Nedēļa paskrēja nemanot. Anna un Andris pasūtīja mēbeles, vienojās ar meistariem par nelielu remontu. Dzīvoklī jau bija novietots pavisam jauns ledusskapis, kā arī neliels galds ar diviem krēsliem. Piektdienas vakarā Andris atgādināja, ka nākamajā rītā ieradīsies viņa māte.
— Tikai, lūdzu, mēģini būt ar viņu mazliet laipnāka, — viņš palūdza. — Es zinu, ka jums attiecības nav tās labākās, bet viņa tomēr ir mana mamma.
— Es vienmēr esmu pieklājīga, — Anna tūlīt atteica.
Sestdienas rītā atskanēja durvju zvans. Anna atvēra durvis un uz brīdi sastinga. Uz sliekšņa stāvēja Skaidrīte — abās rokās viņa turēja milzīgas somas, bet pie kājām bija nolikta vēl trešā.
— Labdien, Anniņ, — vīramāte samocīti pasmaidīja. — Palīdzi, lūdzu, ienest mantas.
Anna kā automāts pacēla vienu somu un pakāpās malā, lai viņu ielaistu. Skaidrīte ienāca dzīvoklī un ar vērtējošu skatienu pārlaida acis telpām.
— Nu… nav slikti. Es gan būtu izvēlējusies citādu plānojumu, bet kopumā iztikt var.
No vannasistabas iznāca Andris, slaucīdams rokas dvielī.
— Sveika, mammu! Kā atbrauci?
— Labi, Andriņ. Es atvedu dažas mantas.
— Kādas mantas? — Anna pajautāja, nolikdama somu uz grīdas.
Skaidrīte izslējās taisnāk, sakrustoja rokas uz krūtīm un cieši paskatījās Annai acīs.
— Mans dēls man pateica, ka tu esot nopirkusi trīsistabu dzīvokli centrā. Tad nu zini — šajā dzīvoklī dzīvošu es.
Anna pāris reižu samirkšķināja acis, jo nebija pārliecināta, vai patiešām pareizi sadzirdējusi.
— Ko, lūdzu?
— Es pārvākšos šurp, — Skaidrīte mierīgi paziņoja. — Mārtiņš pēc pusgada precēsies, un mans dzīvoklis būs viņam ar līgavu. Man taču arī kaut kur jādzīvo. Bet šis variants ir tieši laikā: centrs, trīs istabas — man pilnīgi pietiek.
Annai sejā sakāpa karstums, un viņa ar pēdējiem spēkiem centās savaldīt dusmas.