— Dēls man pastāstīja, ka esat nopirkuši trīsistabu dzīvokli pašā centrā. Šajā dzīvoklī dzīvošu tikai es! — paziņoja vīramāte.
Anna iznāca no biroja ēkas un devās uz savu automašīnu. Diena bija bijusi nogurdinoša un saspringta: trīs tikšanās ar klientiem, kaudze dokumentu un telefona zvani, kas šķita nebeidzami. Jau piecus gadus viņa strādāja par juristi lielā uzņēmumā, tāpēc pie šāda ritma bija pieradusi, lai gan vakaros spēki bieži bija izsmelti līdz pēdējam.
Anna vienmēr bija bijusi mērķtiecīga. Vēl studiju laikā viņa strādāja nepilnu slodzi, jo nevēlējās būt atkarīga no vecākiem. Edgars un Inese — būvmateriālu veikalu tīkla īpašnieki — meitai bez grūtībām būtu varējuši nodrošināt ērtu un bezrūpīgu dzīvi, tomēr Anna gribēja visu sasniegt pati, ar savu darbu un neatlaidību.
Pirms trim gadiem viņa apprecējās ar Andri, programmētāju kādā IT uzņēmumā. Viņi iepazinās kopīgu paziņu rīkotā darba ballītē. Annai jau pirmajā vakarā iepatikās viņa mierīgais smaids un prasme uzmanīgi klausīties. Tikai vēlāk izrādījās, ka šī pacietība un piekāpība attiecas uz pilnīgi visiem — arī uz viņa māti Skaidrīti. Attiecību sākumā Anna to vienkārši nepamanīja.
Jaunais pāris īrēja divistabu dzīvokli pilsētas nomalē. Dzīvoklis nebija slikts, tomēr Anna sapņoja par savām mājām. Jau no pirmajiem darba mēnešiem viņa sāka krāt naudu: katru mēnesi trešdaļu algas nolika pirmajai iemaksai. Andris arī kaut ko atlika, taču ievērojami mazāk. Viņš skaidroja, ka palīdz mātei un jaunākajam brālim Mārtiņam.
Trīs gadu laikā Anna bija sakrājusi apmēram divus miljonus eiro. Andra ietaupījumi sasniedza vien piecsimt tūkstošus. Viņa vīram to nepārmeta, jo saprata — katram cilvēkam dzīvē ir savas prioritātes. Taču, kad sarunas par dzīvokļa iegādi kļuva konkrētākas, Edgars negaidīti piedāvāja palīdzību.
— Anniņ, mēs ar mammu izlēmām tev iedot vēl trīs miljonus dzīvoklim, — tēvs sacīja svētdienas pusdienu laikā. — Tu esi mūsu vienīgā meita, un mēs gribam, lai tu dzīvo kā nākas. Tavā vecumā mētāties pa īrētiem dzīvokļiem nav pareizi.
Anna apskāva vecākus un pat nemēģināja slēpt aizkustinājuma asaras. Ar šādu summu jau patiešām varēja atrast kaut ko vērtīgu un skaistu.
Meklējumi ilga veselu mēnesi. Anna izskatīja desmitiem sludinājumu, izbraukāja gandrīz pusi pilsētas, līdz beidzot atrada tieši to, ko bija iztēlojusies: trīsistabu dzīvokli jaunā projektā, pašā pilsētas centrā, astoņdesmit kvadrātmetru platībā. Gaišs, plašs, ar veiksmīgu plānojumu. Cena — deviņi miljoni eiro. Atlikušo daļu bija iespējams noformēt kā hipotekāro kredītu ar izdevīgiem nosacījumiem.
— Andri, paskaties, cik skaists! — Anna, sajūsmas pilna, rādīja vīram fotogrāfijas telefonā. — Trīs istabas, liela virtuve kopā ar viesistabu, divas vannasistabas! Tu vari iedomāties, cik labi tur būs?
Andris pamāja un uzmanīgi aplūkoja attēlus.
— Tiešām iespaidīgi. Tikai… uz kā vārda dzīvoklis tiks reģistrēts?
Anna uz brīdi apklusa. Par šo jautājumu viņa jau bija domājusi iepriekš.
— Andri, es gribētu, lai tas būtu uz mana vārda. Saproties… lielāko naudas daļu dod mani vecāki. Tā ir viņu dāvana man personīgi. Es vēlētos, lai juridiski dzīvoklis piederētu man. Vienkārši drošības pēc.
Andris savilka uzacis.
— Tātad es dzīvošu tavā dzīvoklī? Kā kaut kāds īrnieks?
— Nerunā muļķības. Tu esi mans vīrs, un tās būs mūsu mājas. Vienkārši dokumentos īpašniece būšu es. Andri, lūdzu, saproti — tā būs pareizāk.
Andris smagi nopūtās un galu galā piekrita, lai gan pēc sejas bija redzams, ka šāds risinājums viņam nav pa prātam. Tomēr strīdu viņš neuzsāka — viņš nekad nebija mīlējis konfliktus.