dusmās savilkās vēl ciešāk.
— Labi. Ja jau tā… tad es nolādu jūs abus! Šajā dzīvoklī jums dzīve pārvērtīsies par elli! Es jums atriebšos, vēl redzēsiet!
Tiklīdz Skaidrīte bija pārkāpusi slieksni, Anna ar asu kustību aizcirta durvis. Pēc tam viņa atspiedās pret sienu un lēni izelpoja, it kā tikai tagad būtu atļāvusi sev ievilkt gaisu. Pirksti trīcēja, sirds dauzījās tik spēcīgi, ka ausīs dūca.
Andris sēdēja uz grīdas, seju paslēpis plaukstās.
— Kāpēc tu pret viņu tā? Viņa taču ir mana mamma…
Anna nolaidās viņam blakus.
— Paklausies mani uzmanīgi. Tava māte nupat ieradās šeit ar somām un paziņoja, ka turpmāk dzīvos pie mums, bet mums pavēlēja vākties prom. Tu saproti, kas tikko notika?
— Viņa vienkārši ir satriekta Mārtiņa dēļ… Viņai tiešām nav, kur iet…
— Ir gan. Viņai ir pašai savs dzīvoklis, — Annas balss kļuva vēl stingrāka. — Un, ja Mārtiņš apprecas, tad viņam pašam ar sievu jāizlemj, kur viņi dzīvos — pie mātes vai atsevišķi. Tā nav mūsu atbildība. Andri, ja tu neiemācīsies savai mātei pateikt “nē”, mūsu laulība ilgi neizturēs.
Viņš pacēla skatienu. Acīs bija apjukums un bailes.
— Tu to nopietni?
— Pilnīgi nopietni. Dzīvokli, ko es nopirku par savu un savu vecāku naudu, es nedalīšu ar tavu māti. Tā ir mana robeža. Ja tu to negribi respektēt, mums nav kopīga ceļa.
Kādu brīdi Andris neteica ne vārda. Tad smagi pamāja.
— Labi. Es ar viņu parunāšu. Paskaidrošu, ka tā nedrīkst.
— Nē, — Anna papurināja galvu. — Paskaidrošanai laiks ir beidzies. Rīt es izsaukšu meistaru un nomainīšu slēdzeni. Tev būs tikai viens atslēgu komplekts. Viens vienīgs. Un, ja es uzzināšu, ka tu esi iedevis atslēgas savai mātei vai ielaidis viņu šeit bez manas piekrišanas, es iesniegšu šķiršanās pieteikumu. Uzreiz. Bez strīdiem un pierunāšanas.
Andris strauji izslējās.
— Tu joko?
— Es aizstāvu savu māju un savas robežas. Andri, es tevi mīlu. Bet es neļaušu tavai mātei komandēt mūsu dzīvi. Tev jāizvēlas: tu esi ar mani vai ar viņu. Trešā varianta nav.
Viņš pārvilka plaukstu pār seju. Pleci noslīga, un Anna pēkšņi ieraudzīja, cik ļoti viņš ir noguris.
— Es esmu ar tevi. Tev taisnība. Mamma pārkāpa visas robežas.
Anna aplika rokas viņam ap pleciem un cieši piekļāvās.
— Paldies. Tātad vienojamies: slēdzene tiek nomainīta, pie tevis paliek viens atslēgu komplekts, bet tava māte nāk tikai tad, ja ir uzaicināta. Sarunāts?
— Sarunāts, — Andris klusi atbildēja.
Nākamajā dienā Anna izsauca atslēdznieku. Meistars ilgi nekavējās — veco slēdzeni izņēma, tās vietā ielika jaunu, daudz drošāku. Divus atslēgu komplektus Anna paturēja pie sevis, vienu pasniedza vīram.
— Andri, tas ir nopietni. Nepazaudē, nevienam neatdod un bez manas ziņas netaisi kopiju. Labi?
— Labi, — viņš pamāja.
Vakarā piezvanīja Skaidrīte. Andris izgāja uz balkona un runāja ilgi. Anna dzirdēja tikai atsevišķas frāzes: “Mammu, saproti…” “Tas ir viņas dzīvoklis…” “Nē, es tā nevaru…” “Piedod…”
Kad viņš atgriezās istabā, seja bija saspringta.
— Viņa ir ļoti aizvainota. Saka, ka esmu viņu nodevis.
— Tu viņu nenodevi. Tu izvēlējies savu ģimeni. Un tā tam arī jābūt.
Andris apskāva sievu un paslēpa seju viņas matos.
— Ceru, ka viss ar laiku nokārtosies.
Anna neatbildēja. Viņa pārāk labi pazina Skaidrīti, lai ticētu, ka ar to viss beigsies. Tomēr šobrīd, savā dzīvoklī, aiz jaunās slēdzenes un ar skaidri novilktām robežām, Anna beidzot jutās mierīgāk. Šo cīņu viņa bija uzvarējusi. Un, ja vajadzēs, viņa sargās savu teritoriju tik ilgi, cik vien būs nepieciešams.