— Un dzīvoklis taču arī ir, — Inese noteica, paietdama viņai garām. — Turklāt ar hipotekāro kredītu. Starp citu, kā jums sokas ar maksājumiem?
Ar maksājumiem viss bija kļuvis pavisam bēdīgi. Andris joprojām nespēja atrast normālu darbu, bet Līga, viņa māsa, palīdzēt atteicās, īsi paziņojot: “Man pašai ir bērni, un vispār — tā ir jūsu darīšana.” Banka jau trešo mēnesi rēķināja kavējuma procentus un arvien skaidrāk brīdināja, ka līgums tiks lauzts, bet dzīvoklis nonāks izsolē.
Ineses un Andra šķiršanās tika nokārtota ātri. Bērnu viņiem nebija, kopīgas mantas arī ne — ja neskaita Andra parādus, ar kuriem Inesei vairs nebija nekāda sakara.
Pagāja gads.
Pirms Jaungada Inese staigāja pa tirdzniecības centru un izvēlējās dāvanas. Viņa izskatījās lieliski: svaiga frizūra, mierīgs skatiens, pārliecināta stāja un smaids, kurā vairs nebija ne baiļu, ne vainas sajūtas. Pie vitrīnas ar kafijas automātiem viņa uz mirkli apstājās un sāka prātot, vai šoreiz nevajadzētu iepriecināt pašai sevi.
— Inese?
Viņa pagriezās.
Pretī stāvēja Andris. Seja nogurusi, skatiens izdzisis, pats it kā pa šo gadu būtu novecojis par desmit. Mugurā viņam bija tas pats mētelis, ko Inese atcerējās no iepriekšējās ziemas, tikai tagad tas izskatījās pavisam nolietots.
— Sveiks, Andri.
— Sveika… Tu izskaties ļoti labi.
— Paldies. Es arī jūtos labi. Kā tev klājas? Kā mamma?
Andra seja savilkās tā, it kā viņam pēkšņi būtu iesāpējies zobs.
— Banka dzīvokli atņēma. Izlika izsolē, pārdeva gandrīz par velti. Ar to naudu pietika tikai pamatsummas segšanai, bet kavējumi un soda procenti vēl palika uz mammas. Tagad puse pensijas aiziet tiesu izpildītājiem. Un arī to summu, ko tiesa tev piesprieda… arī to viņa maksā. Pa tūkstotim eiro mēnesī.
— Žēl, — Inese sacīja pieklājīgi, taču viņas balsī nebija siltuma.
— Tagad dzīvojam mammas divistabu dzīvoklī. Es, mamma un Līga ar bērniem. Viņa pārvācās pie mums pēc šķiršanās. Tur ir šausmīga šaurība. Kā ellē. Mamma no rīta līdz vakaram visus zāģē. Tevi vien piemin. Saka: “Cik laba bija mūsu Inesīte, cik labi mēs ar viņu dzīvojām.”
Inese neizturēja un klusi iesmējās.
— Tiešām? Un kur tad palika “riebekle” un “lai tu nolādēta”?
— Nu… tas viņai ātri pārgāja, — Andris saminstinājās un pienāca soli tuvāk, cenšoties noķert viņas skatienu. — Inese… Varbūt iedzersim kafiju? Es esmu mainījies. Strādāju, braucu taksometru. Mašīna gan ir īrēta, bet es cenšos. Man tevis ļoti pietrūkst. Es sapratu, ka biju muļķis. Sāksim no jauna? Noīrēsim dzīvokli, dzīvosim divatā. Bez mammām, bez radiem…
Inese uz viņu skatījās un pēkšņi saprata, ka nejūt neko. Ne dusmas, ne aizvainojumu, ne žēlumu. Viņas priekšā vienkārši stāvēja svešs, nepatīkams vīrietis, no kura nāca lētu cigarešu un svešu problēmu smaka.
— Nē, Andri. No jauna sākt nevar. Es šim stāstam jau esmu pielikusi punktu. Tam nožēlojamajam, pazemojošajam stāstam.
— Bet mēs taču mīlējām viens otru!
— Es mīlēju. Tu redzēji sievieti, ar kuru ir ērti. Sievieti, kas sakārto tavas problēmas un samaksā rēķinus. Zini, es nesen paņēmu hipotekāro kredītu. Savu. Uz sava vārda. Tagad remontēju savu dzīvokli. Un neviens man vairs nepateiks, ka tās nav manas mājas. Neviens tur neievāks māsu ar bērnu baru. Tā ir milzīga laime — nebūt no neviena atkarīgai.
— Tu esi kļuvusi cieta, — Andris nomurmināja.
— Nē. Es vienkārši esmu pieaugusi. Ardievu, Andri. Un pasveicini savu mammu. Pasaki viņai paldies. Ja toreiz viņa nebūtu bijusi tik alkatīga, es varbūt vēl tagad maksātu par viņas sapni un lēnām iznīcinātu pati savu dzīvi. Patiesībā tieši viņa mani atbrīvoja.
Inese pagriezās un aizgāja, papēžiem skaidri atsitoties pret spīdīgo grīdu. Kafijas automātu viņa tomēr nenopirka. Nolēma, ka labāk atliks šo naudu ceļojumam. Šogad viņa bija iecerējusi aizlidot pie jūras. Pirmo reizi piecu gadu laikā. Viena pati. Brīva. Laimīga.
Andris vēl ilgi stāvēja un skatījās viņai pakaļ, kabatā saspiedis lētu cigarešu paciņu. Viņš domāja par to, cik muļķīgi viņi abi ar māti bija pazaudējuši vistu, kas dēj zelta olas, tikai tāpēc, ka bija sagribējuši no tās izvārīt zupu.
Mājās viņu gaidīja strīds par nemazgātiem traukiem, raudoši māsasdēli un mūžīgi neapmierinātā Maija, kura tagad gandrīz katru vakaru nopūtās pie nejauši vecā albumā atrastas bijušās vedeklas fotogrāfijas. Taču atpakaļ vairs neko pagriezt nevarēja. Dzīve bija izrakstījusi rēķinu, un tas bija jāsamaksā līdz pēdējam centam.