— No manis tu nedabūsi ne centa!
— Līdz šim es no jums arī neesmu redzējusi nevienu centu, — Inese rūgti pasmaidīja. — Viss aizgāja jūsu betonā un ķieģeļos. Uz redzēšanos.
Viņa pārtrauca sarunu un tūlīt pat nobloķēja numuru.
Nākamās divas nedēļas atgādināja sliktu, absurda pilnu filmu. Andris zvanīja no svešiem numuriem, rakstīja, uzglūnēja pie darba. Vienu brīdi draudēja ar tiesu — tikai nebija skaidrs, par ko tieši —, nākamajā jau stāvēja ar puķēm un gandrīz krita viņai pie kājām, lūgdamies, lai viņa atgriežas.
— Inese, piedod man! Mamma vienkārši pāršāva pār strīpu! Es ar viņu parunāšu, viņa pārrakstīs daļu uz mani! — viņš čīkstēja pie biroja ieejas, satvēris viņas mēteļa piedurkni.
— Uz tevi? — Inese paskatījās uz viņu ar nogurušu žēlumu. — Un kas no tā mainīsies? Šodien viņa pārrakstīs uz tevi, rīt tu to uzdāvināsi Līgai. Vai atdosi atpakaļ mammai. Tu esi mammas puisītis, Andri. Bez viņas atļaujas tu pat nošķaudīties baidies. Tu zināji par Līgas plānu?
Andris novērsa acis. Ar to pietika.
— Tātad zināji, — Inese lēni pamāja. — Un klusēji. Kamēr es rāvās divos darbos, ņēmu papildus pasūtījumus, sev atteicos gandrīz no visa, tu jau zināji, ka mani vienkārši izmanto.
— Inese, bet Līgai taču nav viegli… Viņa viena pati… Mums būtu vieglāk, mēs esam stipri, mēs vēlāk sev nopirktu… kaut kad.
— Nu tad pērciet, — viņa mierīgi atbildēja. — Jūs taču esat stipri.
Inese noīrēja nelielu vienistabas dzīvoklīti. Drīz vien izrādījās, ka naudas viņai pilnīgi pietiek: dzīvot vienai bija trīsreiz lētāk nekā uzturēt “bez darba palikušu” vīru un maksāt hipotekāro kredītu. Viņa beidzot ielika dārgo metālkeramikas zobu kroni, nopirka sev jaunu mēteli un pierakstījās angļu valodas kursos.
Taču ar dzīvokli saistītais stāsts vēl nebija beidzies.
Pēc mēneša Inese saņēma pavēsti uz tiesu. Maija acīmredzot bija nolēmusi mest galdā pēdējo kārti: viņa iesniedza prasību par “nepamatotu iedzīvošanos”, pieprasot atlīdzināt četrus gadus ilgu dzīvošanu viņas īpašumā. Pēc viņas versijas īres līguma neesot bijis, vedekla vienkārši esot mitinājusies dzīvoklī un baudījusi visas ērtības.
Inese devās pie advokāta — padzīvojuša vīra ar viltīgu acu piemiegšanu. Izlasījis prasības pieteikumu, viņš ilgi smējās.
— Labi, — viņš beidzot sacīja, noslaucīdams brilles, — paskaitīsim. Maksājumu apliecinājumi jums ir?
— Protams. Visi līdz pēdējam. Es esmu grāmatvede, neko nemetos ārā. Pārskaitījumi Andrim ar piezīmi “hipotēkai”, tiešie maksājumi Maijai, kad Andris nespēja samaksāt. Rēķini par būvmateriāliem, līgums ar remontdarbu brigādi — uz mana vārda.
— Lieliski. Tad iesniegsim pretprasību. Lūgsim tiesu atzīt, ka hipotekārās saistības faktiski pildījāt jūs, un prasīsim atzīt īpašuma daļu. Izredzes nav lielas, jo īpašniece dokumentos ir māte, tomēr nervus mēs viņiem pamatīgi pabojāsim. Kas attiecas uz viņu prasību, pierādīsim, ka pastāvēja ģimeniskas attiecības un dzīvošana notika uz mutiskas vienošanās pamata bez maksas. Turklāt jūsu ieguldījumi remontā un maksājumos trīskārt pārsniedz jebkādu tirgus īres summu.
Tiesāšanās ievilkās uz pusgadu. Tas bija netīrs, nogurdinošs un nepatīkams laiks. Maija vienā no sēdēm pat mēģināja izspēlēt sirdslēkmi turpat tiesas zālē. Andris sēdēja ar nolaistu galvu un, kad tiesnese viņam kaut ko jautāja, nesakarīgi murmināja.
Procesa laikā atklājās daudz interesanta. Izrādījās, ka Andris ne tikai nestrādāja, bet arī slepus ņēma mikrokredītus savām “vajadzībām”. Tagad parādu piedzinēji zvanīja ne vien viņa mātei, bet arī Inesei, lai gan šķiršanās jau bija uzsākta.
Galu galā tiesa Maijas prasību noraidīja. Arī Ineses pretprasība par īpašuma daļas atzīšanu tika noraidīta — tieši tā, kā advokāts bija brīdinājis: likumu nevar apiet, un dokumentos norādītais īpašnieks paliek īpašnieks. Toties tiesnese uzlika Maijai par pienākumu atlīdzināt Inesei remontā ieguldītos līdzekļus kā nepamatotu iedzīvošanos. Summa sanāca ievērojama — gandrīz pusotrs miljons eiro, jo Inese bija saglabājusi visus čekus par dārgo virtuvi, santehniku un mēbelēm, ko viņai atteicās atdot.
— Man tādas naudas nav! — Maija iekliedzās pēc sprieduma pasludināšanas. — Es esmu pensionāre!
— Un kažoks? — Inese nevainīgi pajautāja.