— Jā, Līguci, viss iet tieši tā, kā sarunājām. Maksājumi par dzīvokli ienāk regulāri, kavējumu nav. Viņi tur vēl remontu uztaisījuši kā konfekti, Inese skrien kā apsēsta, visu spodrina, visu sakārto. Kad aizdevums būs nomaksāts, tad jau skatīsimies, kā labāk noformēt. Kam gan Andrim tas dzīvoklis? Viņš nav cilvēks, uz kuru var paļauties, un sieva viņam arī… šodien viena, rīt cita. Tev ar bērniem vajadzība ir daudz lielāka, tu taču viena viņus audzini. Neuztraucies, es pēc tam pārrakstīšu uz tevi kā dāvinājumu. Galvenais, lai viņi līdz tam maksā.
Vakar Inese vēl mēģināja sevi pierunāt, ka ir pārklausījusies. Ka māte taču nevarētu tā izrīkoties ar pašas dēlu. Un vīramāte nevarētu tik aukstasinīgi izmantot vedeklu, kura pret viņu vienmēr bija izturējusies no sirds. Taču šorīt, raugoties uz Andra vienaldzīgi pagriezto muguru, viss pēkšņi nostājās savās vietās.
Viņa aizvēra bankas lietotni. Pēc mirkļa atvēra citu — naktsmītņu rezervēšanas lapu.
Pēc kādām desmit minūtēm Inese atgriezās istabā.
— Andri.
— Nu? Pārskaitīji? — viņš noburkšķēja, pat nepagriezdams galvu.
— Nē.
Spēlē viņš pēkšņi nobremzēja tik strauji, ka tanks ekrānā ar blīkšķi ietriecās sienā.
— Ko nozīmē — nē? Kaut kas nogāja greizi?
— Nē. Nekas nav nogājis greizi. Es vienkārši vairs nemaksāšu.
Tikai tad Andris beidzot pagriezās. Viņa sejā vienlaikus parādījās apjukums un īstas bailes.
— Tu joko? Inese, rīt ir divdesmit piektais datums!
— Es zinu. Lai maksā Maija. Dzīvoklis taču ir viņas. Vai maksā tu pats. Vai arī Līga — galu galā vēlāk viņa tur tāpat dzīvos.
— Kāda vēl Līga? Tu esi prātu zaudējusi? Kāds sakars manai māsai ar šo dzīvokli?
— Ļoti tiešs sakars, Andri. Vakar es dzirdēju, kā tava māte runāja pa telefonu. Kad kredīts būs nomaksāts, viņa grasās dzīvokli uzdāvināt Līgai. Jo Līgai ir bērni, bet tu, citēju, esi “neuzticams vīrietis”.
Andris vispirms nobālēja, tad viņa vaigus pārklāja sarkani plankumi.
— Tu noklausījies?!
— Es ienācu savās mājās. Un dzirdēju nejauši. Bet tam vairs nav nozīmes. Svarīgi ir kas cits — es vairs negrasos uzturēt jūsu ģimenes idilli. Ar mani viss, rokas mazgāju nevainībā.
— Mana māte neko tādu neteiktu! Tu pati to izdomāji, lai attaisnotu savu skopumu! Tūlīt pat pārskaiti naudu!
— Nē. Rīt es esmu pierakstījusies pie zobārsta. Un vēl nopirku sev brīvdienām braucienu uz sanatoriju. Manai nervu sistēmai mazliet ārstēšanās tiešām nenāks par ļaunu.
— Tu… tu vispār saproti, ko runā? Kāda sanatorija? Bet kredīts?!
— Tā vairs nav mana problēma.
Tajā vakarā dzīvoklī izcēlās tāds skandāls, kādu viņu laulībā vēl nebija pieredzējuši. Andris kliedza, dauzīja kājas pret grīdu, apsūdzēja Inesi nodevībā un tajā, ka viņa gribot izlikt viņa māti uz ielas, lai gan Maijai pašai piederēja lielisks divistabu dzīvoklis. Inese tikmēr klusējot krāmēja somu. Ne visu iedzīvi — tikai pašu nepieciešamāko pirmajam laikam.
— Ja tu tagad aiziesi, atpakaļ es tevi nelaidīšu! — Andris auroja, sekojot viņai pa gaiteni.
— Tas nav tavs dzīvoklis, lai tu lemtu, laist mani iekšā vai nelaist, — viņa mierīgi atbildēja, aizvelkot somai rāvējslēdzēju. — Tas ir tavas mātes īpašums. Tad arī kārto visu ar viņu.
Naktsmājas viņa atrada pie draudzenes. Sirds bija smaga, tomēr reizē savādi viegla. It kā no pleciem būtu novēlis akmeņu maisu, kuru viņa gadiem bija stiepusi kalnā, pat nepamanot, cik ļoti tas viņu saliec.
Nākamais rīts nesākās ar kafiju. Tas sākās ar vīramātes zvanu.
— Inese! — Maijas balss klausulē šķindēja kā saplīsis stikls. — Ko tu vispār iedomājies? Andris man piezvanīja un pateica, ka neesi iemaksājusi naudu! No bankas atnāca paziņojums, ka kontā nepietiek līdzekļu! Tu gribi sabojāt manu kredītvēsturi?
— Labrīt, Maija, — Inese mazliet atvirzīja telefonu no auss. — Kāpēc lai es to gribētu? Dzīvoklis ir jūsu. Kredīts arī ir jūsu. Tad arī maksājiet.
— Kā tu uzdrošinies ar mani tā runāt?! Mums bija vienošanās! Jūs tur dzīvojat, jūs arī maksājat!
— Mēs vienojāmies par to, ka veidojam ģimenes mājvietu. Nevis par to, ka es apmaksāju dzīvokli jūsu meitai Līgai.
Klausules otrā galā uz brīdi iestājās smags, blīvs klusums.
— Tu… no kurienes tu to zini? — Maijas balss pēkšņi kļuva klusāka, gandrīz glaimojoša, taču tajā pašā laikā vēl draudīgāka.
— Pasaule ir maza, Maija. Četrus gadus es biju muļķe. Bet pat visbezcerīgākajos gadījumos reizēm pienāk atskurbšanas brīdis. Es iesniegšu šķiršanās pieteikumu. Savu nekustamo īpašumu turpmāk apmaksājiet pati. Jums ir pensija, turklāt jauns kažoks. Pārdodiet to — pāris mēnešiem noteikti pietiks.
— Tu neliete! — vīramāte iekliedzās. — Es tevi nolādēšu!