— Inese, pārskaiti uz manu karti trīsdesmit piecus tūkstošus eiro. Rīt bankai jāveic kārtējais maksājums, — Andris noteica, pat neatraujot acis no klēpjdatora ekrāna, kur atkal bija iegrimis savās tanku kaujās.
Inese sastinga ar gludekli rokā. No tā atverēm šņākdams izlauzās tvaiks, uz brīdi ietīdams gludināmo dēli bālā mākonī. Viņa lēni nolika gludekli uz paliktņa un paskatījās uz vīra plato muguru, ko cieši apņēma izstaipīts mājas krekls. Šis ikmēneša rituāls — “pārskaiti naudu” — turpinājās jau četrus gadus, taču tieši šajā lietainajā novembra otrdienā viņā kaut kas beidzot salūza.
— Andri, — viņa iesāka klusi, cenšoties savaldīt balsi, lai tā nenodrebētu. — Tev tiešām nav palicis ne cents? Pagājušajā nedēļā es par desmit tūkstošiem eiro sapirku pārtiku un vēl samaksāju komunālos. No avansa pāri palikušas tikai drupačas, bet līdz algai vēl kaut kā jāizvelk.
Andris neapmierināti noklikšķināja ar mēli, noņēma austiņas un pagriezās grozāmajā krēslā. Viņa seja bija aizvainota kā bērnam, kuram atņemta konfekte.
— Inese, mēs taču to jau izrunājām. Darbā tagad ir sezonāls klusums, pasūtījumu nav. Tu zini, ka dzīvoju no komisijas maksām. Bet banka negaidīs. Mammai jau atnāca atgādinājuma īsziņa. Tu taču negribi, lai viņu sāk traucēt piedzinēji? Viņai turklāt ir augsts asinsspiediens.
— Tātad tavai mammai ir asinsspiediens, bet man naktsskapītī stāv naudas drukājamā mašīna? — Inese rāvienā izvilka gludekļa vadu no kontaktligzdas. — Andri, es šo kredītu maksāju jau četrus gadus. Četrus gadus septiņdesmit procentus no saviem ienākumiem atdodu par dzīvokli, kurā juridiski es neesmu nekas.
— Nu atkal tu sāc! — Andris teatrāli pārgrieza acis. — Cik ilgi mēs vēl malsim vienu un to pašu? Simt reižu esmu skaidrojis: dzīvokli noformējām uz mammu, jo viņai kā pensionārei un darba veterānei pienācās izdevīgāka procentu likme. Mēs ietaupījām milzīgu naudu! Tas taču ir mūsu ģimenei!
— Kurai ģimenei, Andri? — Inese piegāja pie loga, aiz kura rudens lietus sitās stiklā. — Juridiski šajā dzīvoklī tāda ģimene vispār neeksistē. Ir īpašniece — Maija. Un esam mēs, īrnieki, kas apmaksā viņas īpašumu. Precīzāk, nevis mēs, bet es. Jo tavs “sezonālais klusums” nez kāpēc ilgst visu gadu.
— Tagad tu man pārmetīsi naudu? — vīra balss kļuva spiedzoša. — Par materiālisti esi pārvērtusies, ja? Es arī esmu ieguldījies! Es taisīju remontu! Es līmēju tapetes!
— Tapetes, kuras nopirkām par manu prēmiju. Andri, es esmu nogurusi. Šodien biju pie zobārsta, man vajadzīgs kronis. Tas maksā naudu. Bet man naudas nav, jo rīt jāmaksā kredīts. Es piecus gadus staigāju vienā un tajā pašā ziemas mētelī. Toties tava mamma pagājušonedēļ lielījās ar jauno kažoku, jo viņa taču var atlikt pensiju malā — bērni palīdz ar mājokli.
— Neskaiti manas mātes naudu! — Andris pielēca kājās. — Tas ir zemiski! Viņa mūs ielaida savā dzīvoklī, bet tu…
— Ielaida dzīvoklī, par kuru maksāju es? Cik cēlsirdīgi!
— Pietiek. Man apnikušas šīs histērijas. Pārskaiti naudu. Es negribu rīt mammai krist kaunā, ja zvanīs no bankas. Un uzsildi vakariņas, esmu izsalcis.
Andris atkal uzlika austiņas, ar katru kustību skaidri parādot, ka saruna viņam ir beigusies. Inese skatījās uz viņa pakausi un juta, kā krūtīs izplešas ledains tukšums. Mīlestība, pacietība, cerība — viss vienā mirklī pazuda, atstājot vietu aukstai, skaidrai saprašanai.
Neizdvesusi ne vārda, viņa izgāja no istabas, paņēma telefonu un atvēra bankas lietotni. Kontā bija četrdesmit tūkstoši eiro. Tieši tik, lai samaksātu kredītu un vēl mazliet atstātu ēdienam. Pirksts apstājās virs pārskaitījuma pogas.
Tajā brīdī viņa atcerējās vakardienas sarunu, kuru bija nejauši noklausījusies. Maija bija atnākusi ciemos un virtuvē dzēra tēju, kamēr Inese bija aizskrējusi uz veikalu. Kad viņa atgriezās ātrāk, nekā bija plānojusi, un klusi pavēra durvis, no virtuves atskanēja vīramātes balss. Maija runāja pa telefonu ar savu vecāko meitu, Ineses vīramāsu Līgu.
Inese toreiz palika stāvam priekšnamā, neuzdrošinādamās pakustēties, jo pirmie dzirdētie vārdi lika viņai saprast: šī saruna nebija domāta viņas ausīm.