It kā es to visu būtu zinājusi jau sen. Tikai ļoti centusies izlikties, ka nezinu. Visi tie viņa teksti: “Mamma vienkārši uztraucas”, “Tu pārāk asi visu uztver”, “Kāpēc tev viss jāpadara sarežģīts.” Un beigās — mamma jau stāv manā dzīvoklī un plāno, kur liks mēbeles.
— Tāpēc, ka viņi pārbaudīja, cik tālu ar tevi var iet, — Ilze noteica. — Un ilgu laiku tas viņiem izdevās. Tu klusēji un pacieti.
— Jā. Es visu laiku baidījos izskatīties par skarbu. Par nepatīkamu. Par tādu, kas “nemāk ģimeniski”. Bet šodien paskatījos uz to mērlenti, kas peldēja treknā mērcē, un man galvā bija tikai viena doma: ejiet jūs visi ellē.
— Skaists apgaismības brīdis.
— Gandrīz reliģiska pieredze.
Ilzes balss kļuva nopietnāka.
— Tikai, Anna, neatkāpies. Tagad sāksies klasika: “parunāsim mierīgi”, “mamma pāršāva pār strīpu”, “tu visu saprati nepareizi”, “mēs taču gribējām labu”. Viņi mēģinās tevi šūpot no vienas puses uz otru.
— Jau mēģina.
— Nepavelcies. Un slēdzeni maini uzreiz. Šovakar.
— Meistars būs pēc stundas. Es jau sarunāju.
— Lūk, tā ir mana skola.
Pēc sarunas Anna ielika tējkannu vārīties, bet pēc mirkļa pārdomāja un uztaisīja kafiju. Stipru, rūgtu, bez cukura. Viņa apsēdās uz palodzes, iedzēra pirmo malku, un tieši tad atkal noskanēja durvju zvans.
Anna pat nesarāvās. Piegāja pie durvīm un, tās neatverot, pajautāja:
— Kas tur?
— Anna, tas esmu es, — aiz durvīm atskanēja Jāņa balss. — Atver. Parunāsim normāli.
— Normāli var runāt pa telefonu. Te viss normālais jau ir beidzies.
— Es esmu bez mammas.
— Apsveicu.
— Tagad nejoko.
— Es arī nejokoju.
— Man vajag savas mantas. Es visu nepaņēmu.
— Rīt.
— Tur ir mani dokumenti.
— Kuri tieši?
— Tiesības. Pase. Karte.
Anna uz sekundi apklusa, tad atvēra priekšnama skapīti, izņēma viņa melno mapi un sacīja:
— Labi. Atkāpies no durvīm.
Viņa pavēra durvis tik, cik ļāva ķēdīte, izbāza mapi spraugā un tūlīt pat durvis aizcirta ciet.
— Viss?
— Anna, kas tas vispār ir?
— Aizmirsto mantu izsniegšanas punkts. Darba laiks līdz divdesmit diviem nulle nulle.
— Tu man pat neļauj parunāt.
— Un tu ne reizi nespēji mani aizstāvēt. Esam kviti.
— Tevi neviens neaiztika!
— Manu dzīvokli sāka dalīt. Ar to pilnīgi pietiek.
— Mamma vienkārši aizsvilās.
— Viņa neaizsvilās vakar. Vienkārši agrāk vismaz apavus novilka.
Aiz durvīm iestājās klusums. Pēc brīža Jānis ierunājās citā tonī — noguris, bet jau nikns:
— Tu tiešām domā, ka bez manis tev būs vieglāk?
— Jau ir.
— Ko tu vispār saproti no ģimenes?
— Šodien izrādījās, ka vairāk nekā tu.
Viņš dusmās iesita ar plaukstu pa durvīm.
— Tu esi sajukusi prātā.
— Uzmanīgāk, — Anna mierīgi atbildēja. — Kā tev pašam patīk atgādināt, tas nav tavs.
Viņš caur zobiem nolamājās un aizgāja.
Kad pēc četrdesmit minūtēm ieradās meistars nomainīt slēdzeni, Anna tomēr neizturēja un izstāstīja viņam pusi no notikušā. Vīrietis, mainīdams cilindru, tikai nogrozīja galvu.
— Ziniet, — viņš sacīja, — pēdējā pusgada laikā jūs man jau esat sestā ar līdzīgu stāstu.
— Kā tas — sestā?
— Tieši tā arī. Te vīrs atved māti, te sieva brāli, te visa dzimta pēkšņi nolemj, ka svešs dzīvoklis ir kopīgs ģimenes īpašums. Es jau domāju drukāt vizītkartes: “Mainām slēdzenes pēc radinieku apskaidrības brīžiem.”
Anna iesmējās tik negaidīti pati sev, ka acīs sariesās asaras.
— Piedodiet.
— Par ko? Smiekli šādās situācijās ir veselīgi. Citādi paliek tikai lamāšanās.
— Lamāšanās arī reizēm palīdz.
— Piekrītu, — meistars nopietni pamāja.
Kad durvis beidzot aizvērās jau ar jaunu slēdzeni, Anna iegāja istabā, apsēdās uz dīvāna un paskatījās apkārt. Uz kumodes joprojām stāvēja rāmis ar viņu kāzu fotogrāfiju. Tajā Jānis smaidīja plaši, pārliecināti, gandrīz pievilcīgi. Anna paņēma rāmi rokās.
— Nu re, — viņa skaļi noteica. — Bildēs visi izskatās tik pieklājīgi.
Telefons nopīkstēja. Šoreiz bija pienākusi gara ziņa no vīramātes.
“Tu savas alkatības dēļ iznīcini ģimeni. Jānis tavā labā darīja visu, bet tu beidzot parādīji savu īsto seju. Nedomā, ka cilvēki neuzzinās patiesību.”
Anna izlasīja, nošņācās un atbildēja:
“Patiesības stāstīšanu varat sākt ar mērlenti, tanti Līgu un teikumu par dāvinājuma līgumu. Ļoti pārliecinošs ievads.”
Pēc pāris sekundēm ekrānā parādījās mirgojoši punktiņi — Inese rakstīja atbildi. Anna negaidīja. Vienkārši uzlika kontaktam klusuma režīmu.
Pēc tam viņa atvēra skapi, izvilka lielu kasti un sāka tajā likt visu Jāņa mantību, kas vēl bija palikusi dzīvoklī. Skuveklis, šorti, vecs džemperis, dušas želeja, divas jostas, lādētājs, kuru viņš vienmēr meklēja, austiņas bez uzgaļiem, nez kāpēc trīs tukši maki un vesela sauja nesaprotamu vadu — kā maza vīriešu haosa ekspozīcija.
— Nu jā, — Anna murmināja, locīdama drēbes kastē. — Īpaši vērtīga manta. Tieši tās dēļ noteikti vajadzēja prasīt dāvinājuma līgumu. Sevišķi vadu maisiņa dēļ. Bez tā taču ģimene vairs nav ģimene.
Tikai tad viņa pamanīja, ka neraud. Nevienas asaras. Bija dusmas, bija atvieglojums un vēl kaut kas gandrīz nepieklājīgs — brīvības sajūta.
Ilze atkal atsūtīja ziņu: “Nu?”
Anna uzrakstīja: “Slēdzene nomainīta. Vīrs pie durvīm gaudoja, bet tas jau ir pagātnes formā.”
Ilze: “Lepojos. Tikai rīt nekļūsti mīksta.”
Anna paskatījās uz kasti ar Jāņa mantām un lēnām uzrakstīja:
“Par vēlu kļūt mīkstai. Šodien pārāk skaidri ieraudzīju, ar ko esmu dzīvojusi.”
Viņa piecēlās, aiznesa kasti uz priekšnamu un nolika pie durvīm. Tad atgriezās virtuvē, noslaucīja galdu, norāva galdautu un iemeta to veļasmašīnā. Atvēra logu. Dzīvoklī ieplūda vakara gaiss, un likās, ka tas iznes līdzi visu lipīgo, smacīgo “ģimeniskuma” smaku, kas te bija palikusi pēc šī vakara.
Uz palodzes mētājās Jāņa aizmirstais mašīnas atslēgu piekariņš. Anna pavirpināja to pirkstos, pasmīnēja un nolika virsū kastei.
— Rīt paņemsi, dzīves saimniek.
Pēc tam viņa vēlreiz uzvārīja sev kafiju, apsēdās pie loga un pirmo reizi ļoti ilgu laiku sajuta, ka mājās patiešām ir kluss. Ne tāpēc, ka tajās neviena nebūtu. Bet tāpēc, ka neviens vairs viņas vietā nelems, kur viņai dzīvot, ko viņai paciest un cik daudz vietas viņas dzīvē drīkst aizņemt svešas somas.
Un šī sajūta izrādījās vērtīgāka par jebkuriem kvadrātmetriem, ģimenes saukļiem un vīriem, kuri pārāk ilgi bija jaukuši mīlestību ar ērtībām.