— Lai viss iet pie velna. Dzīvo viena pati savā cietoksnī.
Anna šķībi pasmaidīja.
— Izvēlies citu vārdu. Citādi izklausās, it kā man te tiešām būtu bijis jātur aplenkums. Lai gan, godīgi sakot, tālu no patiesības tas nav.
Vīramāte devās uz durvīm, bet uz sliekšņa vēl pagriezās.
— Paskatīsimies, kā tu dziedāsi, kad paliksi bez vīra.
— Es jau gandrīz dziedu, — Anna mierīgi atteica. — Un, ziniet, pārsteidzoši, bet ausīs negriež.
— Maņka!
— Toties ar dokumentiem man viss ir kārtībā.
Jānis paraustīja durvis, izgāja kāpņu telpā un pār plecu nometa:
— Atslēgu atdošu vēlāk.
— Nepūlies. Slēdzeni nomainīšu šodien.
— Tu neesi normāla.
— Bet tu pēkšņi esi pārsteigts, ka rīcībai ir sekas.
Durvis aiz viņiem aizcirtās tik skaļi, ka priekšnama spogulis viegli nodrebēja. Anna vēl dažas sekundes palika stāvam uz vietas. No kāpņu telpas joprojām skanēja Ineses sašutuma pilnie izsaucieni un Jāņa aizkaitinātais: “Mammu, nu pietiek taču.”
Tikai tad viņa lēni aizslēdza iekšējo slēdzeni, uzlika ķēdīti un beidzot ļāva sev izelpot.
Klusums dzīvoklī sākumā šķita svešs. Pēc mirkļa — patīkams.
Viņa iegāja virtuvē, pārlaida skatienu galdam un klusi nošņācās:
— Nu jā. Ģimenes sapulce. Apēda pusi vistas, izdzēra kompotu, bet vainīga, protams, es.
Kabatas telefonā uzreiz sāka vibrēt. Uz ekrāna mirgoja: “JĀNIS”.
Anna paskatījās un pacēla.
— Jā.
— Tu vispār saproti, ko izdarīji?
— Protams. Izmetu no savas mājas trīs liekus cilvēkus.
— Es runāju nopietni!
— Es arī.
— Tu vismaz mammas priekšā varēji to nedarīt!
— Un jūs varējāt vismaz Līgas tantes klātbūtnē nedalīt manu dzīvokli. Redzi, visiem šodien neveiksmīga diena sanākusi.
— Tu mani pazemoji.
— Nē, Jāni. Tu pats sevi pazemoji. Es vienkārši pārstāju to piesegt ar galdautu.
— Atkal tu ar saviem asajiem tekstiem.
— Bet tu atkal bez savējiem.
Otrā galā iestājās pauze.
— Klausies, nomierinies, un rīt parunāsim.
— Nē.
— Ko nozīmē “nē”?
— Rīt mēs nerunāsim. Rīt tu savāksi atlikušo. Laiku uzrakstīšu. Vari nākt ne viens, kaut vai ar pūtēju orķestri, tikai bez pašdarbības.
— Tu mani tiešām izliec ārā?
— Es jau izliku. Tu vienkārši vēl neesi paspējis ar to samierināties.
— Anna, mēs tomēr esam laulībā.
— Laulība ir tad, kad divi cilvēki ir vienā pusē. Bet, ja viens visu velk, otrs murmina, bet trešā komandē, tā nav laulība. Tā ir komunāla afēra ar radnieciska reketa pazīmēm.
Klausulē atskanēja īsi, nikni smiekli.
— Tu vienmēr esi bijusi cieta.
— Nē. Es pārāk ilgi biju ērta. Vienkārši derīguma termiņš beidzās.
Viņa pārtrauca zvanu un izslēdza skaņu.
Pēc minūtes telefons atkal iedūcās. Šoreiz zvanīja Inese. Anna paskatījās uz ekrānu, nopūtās un tomēr atbildēja.
— Klausos.
— Tu vēl vari visu izlabot, — vīramāte noteica ledainā balsī. — Atvainojies vīram. Atvainojies man. Un apsēdies kā pieaudzis cilvēks parunāt.
— Par ko? Kā skaisti un bez skandāla uzdāvināt jums savus kvadrātmetrus?
— Par ģimeni.
— Mums ar jums šim vārdam ir atšķirīga nozīme.
— Protams. Tev ģimene ir tikai tik ilgi, kamēr pašai ērti.
— Nē. Man ģimene nozīmē to, ka svešas rokas nelien manos dokumentos.
— Tu visu uzskati par savu!
— Jo tas arī ir mans. Iedomājieties, cik nepatīkami.
— Mums taču nevajag visu tavu dzīvokli! Neizdomā! Mēs tikai gribējām, lai Jānis būtu pasargāts.
— No kā? No manis, kura divus gadus viņu baroja, piesedza, klausījās un vilka līdz viņa algas dienām?
— Neuzdrošinies tā runāt par manu dēlu!
— Un jūs neuzdrošinieties saimniekot manās mājās.
— Viņš ir vīrietis!
— Vārdos — jā. Dzīvē pagaidām nepārliecina.
Inese aizrāvās no sašutuma.
— Tu vēl nožēlosi! Pati pie viņa rāpus līdīsi!
— Diez vai. Es rāpus lienu tikai zem vannas, kad tur ieripo kaķa bumbiņa. Un arī tad bez sajūsmas.
— Kāda tu tomēr esi…
— Veiksmīgu vakaru, Inese.
Anna pārtrauca sarunu, nolika telefonu ar ekrānu uz leju un klusēdama sāka novākt galdu. Šķīvji — izlietnē. Katalogs — maisā pie makulatūras. Blociņš ar cipariem un piezīmēm “skapi šeit”, “Līgai saliekamo gultu” — turpat.
Viņa atšķīra vēl vienu lapu un izlasīja pāris rindiņu. “Jānis pēc tam ar viņu mierīgi parunās.” “Ja spītēsies — spiest caur ģimeni.” Anna pat iesmējās caur degunu.
— Mierīgi. Nu protams. Aizkustināja līdz asarām.
Telefons atkal nopīkstēja. Ziņa no Jāņa: “Tu pāršāvi pār strīpu. Mamma raud.”
Anna ātri uzrakstīja: “Lai neraud. Lai meklē Līgas tantei dzīvokli un jaunu mērlenti.”
Atbilde pienāca gandrīz uzreiz: “Tu ņirgājies?”
Viņa ievadīja: “Nē. Vienkārši pirmo reizi pēc ilga laika runāju tieši.”
Pēc tam Anna atvēra saraksti ar draudzeni Ilzi un nosūtīja: “Ja es šodien nevienu nenogalināju ar vārdiem, tad tā jau ir mana personīgā izaugsme.”
Ilze pēc pusminūtes atrakstīja: “Esmu maiņā līdz deviņiem. Bet detaļas gribu jau tagad. Ko tu izmeti?”
Anna nofotografēja tukšo galdu, rūtaino somu pie durvīm un pievienoja tekstu: “Vīru, vīramāti un tantes desantu. Atvilkās dalīt manu dzīvokli.”
Ilze tūlīt piezvanīja videozvanā.
— Tā, — viņa sacīja sveiciena vietā. — Pagriez kameru. Gribu redzēt kaujas lauku.
Anna pavērsa telefonu uz virtuvi.
— Šeit atradās štābs. Te ēda vistu. Te zīmēja, kur mani vislabāk saspiest mazākā stūrī. Un šeit, šķiet, plānoja radinieku izsēdināšanu.
Ilze nosvilpās.
— Paklau, tā vairs nav nekaunība. Tas jau ir sadzīvisks okupācijas kosplejs.
— Man arī kaut kas tāds ienāca prātā.
— Un Jānis?
— Sēdēja un piebalsoja. Gaudeni, bet pārliecinoši. Kā istabas augs, kas pēkšņi nolēmis kļūt par notāru.
Ilze skaļi iesmējās.
— Nē, nu tu proti pateikt. Un kas tālāk?
— Tālāk nomainu slēdzeni. Salieku kopā viņa atlikušos krāmus. Pārbaudu, vai nav aizstiepis dokumentus. Un pēc tam laikam sēdēšu un apjautīšu, ka oficiāli esmu gada sliktākā vedekla.
— Toties nominācijā “neļāva sevi apčakarēt” tev ir zelts.
Anna pirmo reizi visa vakara laikā pasmaidīja pa īstam.
— Zini, kas ir visriebīgākais?
— Kas?
— Es taču nemaz neesmu pārsteigta.