Tad jūs kļūstat par “ģimeni” — kad vajag atnākt, paņemt kvadrātmetrus, iekārtoties uz dzīvi un sākt diktēt noteikumus.
— Kā tu vispār ar mani runā! — Inese uzliesmoja. — Es taču cenšos jūsu labā! Vai tu domā, man ir patīkami skatīties, kā mans dēls svešā mājā dzīvo kā pagaidu iemītnieks?
— Viņš šeit nav nekāds pagaidu iemītnieks. Viņš ir pieaudzis vīrietis, kurš jau divus gadus sola, ka tūlīt, tūlīt sāks pelnīt vairāk, bet kaut kā katru mēnesi pirms algas atkal aizņemas no sievas.
Jānis asi nolika apgrauzto kaulu uz šķīvja.
— Kāpēc tu to tagad velc ārā?
— Tāpēc, ka man ir apnicis tēlot, it kā mums viss būtu vienlīdzīgi. Ja reiz jūs te esat sarīkojuši ģimenes sapulci, tad runāsim bez skaistām dekorācijām. Kurš maksā komunālos? Es. Kurš pagājušajā rudenī palīdzēja segt tavas mammas vasarnīcas kredītu? Es. Varu arī summas atgādināt. Kam remontēja mašīnu par manu naudu, jo “darbā aizkavēja izmaksu”? Arī tev. Un tagad manā virtuvē man stāsta, ka nabaga zēns nejūtas kā saimnieks.
— Tu man to pārmet? — Jānis pielēca kājās. — Nopietni?
— Nē. Es vienkārši nosaucu lietas īstajos vārdos. Tā ir būtiska atšķirība.
Inese ar plaukstu iesita pa galdu.
— Tu viņu esi nospiedusi ar savu naudu! Lūk, kas tu esi! Tev viss griežas ap čekiem un pārskaitījumiem. Sievai vīrs ir jāciena, nevis jāved viņam grāmatvedība!
— Sievietei nav jādara nekas, ja viņu pašas virtuvē mēģina pataisīt par muļķi, — Anna nocirta. — Un pietiek man lasīt lekcijas par to, kā pareizi dzīvot. Savās mājās komandējiet, cik gribat. Šeit — nē.
Līga nervozi pasmaidīja, cenšoties kaut kā mīkstināt gaisu:
— Nu kāpēc uzreiz tā jālec gaisā? Var taču mierīgi. Noformē kādu daļu — un viss. Vīram būs drošības sajūta. Tev būs miers. Mammai sirds vietā. Un remontu pie viena varēs uztaisīt.
— Ziniet, — Anna pat īsi iesmējās, — mani īpaši aizkustina šis “pie viena remontu”. Jums vispār plāns jau ir gatavs? Vispirms daļa īpašumā, pēc tam deklarēšanās, tad “Līga tikai uz brītiņu padzīvos”, pēc tam “mēs te vienu skapi noliksim”, vēlāk “aizstiklosim balkonu, nauda taču kopīga”, un beigās man pašai paskaidros, ka esmu nepateicīga un sīkumaina?
Jānis saviebās.
— Tieši tāpēc ar tevi nav iespējams normāli runāt. Tu visur uzreiz meklē zemūdens akmeņus.
— Tāpēc, ka tas akmens parasti jau sēž pie galda un apēd pēdējo vistu.
Viņš paspēra soli tuvāk.
— Tu pārspīlē.
— Nē, Jāni. Pārspīlējums ir tad, kad tava māte sievai esot dzīvai mēra viņas dzīvokli un spriež, kuras sienas nojaukt. Es pagaidām tikai runāju skaidri.
Inese piecēlās, rokas iespiedusi sānos.
— Tad klausies uzmanīgi. Vai nu tu pārstāj tēlot muižnieci, vai arī jūsu laulība ilgi neizvilks.
— Tas ir drauds? — Anna pacēla uzaci.
— Brīdinājums. Vīrietis nedzīvos vietā, kur viņam katru dienu atgādina, ka nekas nepieder viņam.
— Tiešām? Un tas nekas, ka viņš pats nav piedāvājis neko, izņemot mammas idejas?
— Es piedāvāju! — Jānis sašuta. — Es teicu, ka vajag dzīvot normāli! Bez tava mūžīgā “tas ir mans, tas ir vecmāmiņas, to neaiztiec”. Kas es te esmu — muzeja uzraugs?
— Tu neesi uzraugs. Tu esi cilvēks, kurš laulību sajaucis ar bezmaksas ieeju nekustamajā īpašumā.
— Aizrīties tu vari ar savu dzīvokli!
— Lieliski. Tad jautājums ir atrisināts.
Anna nolika maisiņu uz palodzes, atvēra koridora skapi un sāka mierīgi, gandrīz pedantiski vilkt ārā Jāņa mantas. Jaka nokrita uz grīdas. Džinsi — turpat blakus. Sporta soma aizslīdēja viņam pie kājām. Kaste ar vadiem, lādētājiem un citiem viņa krāmiem tika uzlikta virsū.
— Ko tu dari? — viņš apstulba.
— Palīdzu tev atgūt iekšējo mieru. Ja šeit tev ir tik neērti, brauc tur, kur tevi jau no sliekšņa uzskata par saimnieku. Pie mammas.
— Anna! — Inese iekliedzās. — Tu esi pie pilna prāta?
— Pilnīgi. Man šķiet, tik skaidra galva man nav bijusi gadus piecus.
— Tu izdzen savu vīru?!
— Nē, Inese. Es no dzīvokļa izvedu problēmu, kuru jūs nez kāpēc saucāt par ģimeni.
Jānis metās pie skapja un satvēra jakas piedurkni.
— Beidz šo teātri.
— Teātris beidzās tajā brīdī, kad jūs nolēmāt bez manis sadalīt manu dzīvokli. Tagad ir fināla aina. Aktieriem izeja pa kreisi.
Pirmā piecēlās Līga.
— Es laikam tomēr iešu. Godīgi sakot, man šādas kaislības nav vajadzīgas.
— Ļoti saprātīgs lēmums, — Anna pamāja. — Un somas neaizmirstiet. Tās jums ir tik izteiksmīgas, ka garastāvokli sabojā uzreiz.
Inese kļuva sarkana kā biete.
— Kā tu uzdrošinies! Es esmu divreiz vecāka par tevi!
— Un? Pieredzei vajadzētu dot taktu, nevis nekaunību.
— Nepateicīgā! Mēs pie viņas ar atvērtu sirdi!
— Ar atvērtu sirdi parasti nāk ar kūku un piezvana pie durvīm. Nevis ar mērlenti un plānu, kuru radinieku uz mēnesi iemitināt.
Jānis mēģināja viņu satvert aiz elkoņa.
— Nāc, mierīgi. Bez cirka. Visu taču var izrunāt.
Anna strauji atrāva roku.
— Par vēlu. Mierīgi varēja vakar. Aizvakar. Pirms nedēļas. Tad, kad tu varēji pateikt: “Mammu, nejaucies.” Tu nepateici neko. Tu sēdēji un gaidīji, ka es to norīšu. Nenorīšu.
— Tu dramatizē.
— Bet tu tirgojies pa sīknaudai. Pusi dzīvokļa dēļ esi gatavs pārdot sevi kopā ar tabureti.
Viņš ļauni iesmējās.
— Protams, es uzreiz esmu pārdodams. Bet tu mums svētā.
— Nē. Es esmu nogurusi. Un ļoti dusmīga. Tas vismaz ir godīgāk par jūsu ģimenes izrādi.
Inese gandrīz šņāca:
— Tu paliksi viena. Ar tādu raksturu neviens neizturēs.
— Brīnišķīgi. Toties neviens nemērīs manu koridoru skapim.
— Kam tu vispār esi vajadzīga!
— Šodien — pilnīgi noteikti ne jums. Un tas jau ir svētki.
Līga, jau stāvēdama priekšnamā, nomurmināja:
— Jāni, nu kusties taču, ko tu vēl velc garumā.
Taču Jānis nekustējās. Viņš skatījās uz Annu tā, it kā redzētu viņu pirmo reizi.
— Tātad viss? Tā vienkārši? Vienas sarunas dēļ?
— Nē, Jāni. Ne vienas sarunas dēļ. Tevis dēļ. Tāpēc, ka tu neesi vīrs, bet pielikums savai mammai. Tāpēc, ka uz jebkuru nopietnu situāciju tev ir tikai viena atbilde: “Anna, neuzvelcies.” Tāpēc, ka tev ir ērti dzīvot uz mana rēķina un vēl apvainoties, ka es tev uzreiz neiedodu atslēgas no visa. Un tāpēc, ka pat tagad tu nesaproti, kur īsti ir problēma.
Viņš nikni pagrāba somu un sāka tajā grūst savas mantas.