— Anna, vai tu galīgi esi zaudējusi mēra sajūtu, vai tikai izliecies? — vīramātes balss no virtuves dārdēja tā, it kā šī nebūtu parasta divistabu mājokļa virtuve paneļu namā Valmieras nomalē, bet kāda pagasta sapulču zāle.
Anna pat nepaspēja izvilkt atslēgu no durvju slēdzenes. Viņa apstājās priekšnamā kā iemieta — vienā rokā lielveikala maisiņš, otrā klēpjdators. Dzīvoklī valdīja svešs, lipīgs troksnis: smiekli, dakšiņu šķindoņa pret šķīvjiem, taburešu čīkstēšana, vīrieša klepus, maisu čaukstēšana. Un vēl tā smaka. Tieši tā, no kuras Annai parasti sāka raustīties plakstiņš: lēts vīriešu parfīms, cigarešu dūmi un ceptas vistas taukainais aromāts.
Uz kājslauķa mētājās milzīgi, viņai nepazīstami zābaki, kas bija nostūmuši malā viņas kārtīgi noliktās kurpes. Turpat blakus bija sabāzti rūtaini ceļasomi, piekrauti līdz pašām malām — nevis tā, it kā cilvēki būtu atnākuši ciemos, bet gan it kā būtu nolēmuši uzreiz ievākties uz palikšanu.
Anna lēni aizvēra durvis, no pleca noņēma somas siksnu un skaļi, skaidri pajautāja:
— Vai es pareizi saprotu, ka manās mājās atkal notiek sapulce bez manas klātbūtnes?
No virtuves tūlīt atskanēja dzīvespriecīga balss:
— O, beidzot atnāca! Jāni, pasaki savai sievai, lai nestāv caurvējā, citādi velk!
Anna iegāja virtuvē, pat mēteli nenovilkdama. Un aina, kas pavērās viņas priekšā, padarīja domas neparasti asas un mierīgas.
Pie galda, uz kura bija uzklāts viņas gaišais galdauts, sēdēja Inese — gluži kā komisijas priekšsēdētāja jautājumos par svešu dzīvi. Viņai līdzās bija smagnēja sieviete ap piecdesmit pieciem, aveņkrāsas džemperī, ar koši lakotiem nagiem un ciešu, pētīgu skatienu. Pie loga uz taburetes bija iekārtojies Jānis, Annas vīrs, un ar lietišķu sejas izteiksmi grauza vistas stilbiņu. Galda vidū atradās mērlente, zīmulis, piezīmju bloks un atvērts mēbeļu katalogs. Viņas vāze ar sausajiem zariem bija aizbīdīta pie izlietnes — tieši blakus bļodai, kurā kāds bija atstājis taukainu karoti.
— Nu re, saimniece arī klāt, — Inese mundri noteica, nepieceldamās. — Mēs te, starp citu, ar nopietnām lietām nodarbojamies.
— Redzu, — Anna atbildēja. — Pēc mērlentes un vistas īpaši labi redzams, ka laiku netērējat velti. Tikai paskaidrojiet man, lūdzu, kāda tieši nopietna lieta tiek risināta manā dzīvoklī.
Sieviete aveņkrāsas džemperī uzreiz pasmaidīja tā, it kā viņas ar Annu būtu senas draudzenes.
— Es esmu Līga, Jāņa tante. Mēs jau te kā savējie. Ne jau sveši cilvēki.
— Brīnišķīgi, — Anna pamāja ar galvu. — Tad kā savējie arī paskaidrojiet, kāpēc manās mājās sēž cilvēks, kuru es redzu pirmo reizi mūžā.
Inese tikai atmeta ar roku.
— Nu ko tu uzreiz no sliekšņa sāc? Es vienmēr esmu teikusi: tev raksturs kā smilšpapīrs. Varējām taču apsēsties un mierīgi parunāt. Mēs apspriežam normālas lietas. Dzīviskas.
— Tad arī runāsim mierīgi. Ko tieši apspriežam?
Jānis, acis nepaceldams, nomurmināja:
— Anna, nu nesāc uzreiz uzvilkties.
— Es vēl pat neesmu sākusi uzvilkties, — viņa atteica. — Šobrīd motors tikai darbojas tukšgaitā. Galvenā programma vēl priekšā.
Vīramāte pievilka sev tuvāk piezīmju bloku un ar pirkstu uzsita pa tā vāku.
— Teikšu skaidri, bez tavām biroja gudrībām. Jūs dzīvojat kā pagadās. Dzīvoklis nav ērts. Koridors garš, bet jēgas nekādas. Virtuve piekrauta. Mantām nav, kur palikt. Un Jānis, starp citu, te arī dzīvo. Viņam vajadzētu justies kā saimniekam, nevis kā īrniekam, kas te ielaists aiz žēlastības.
— Vai viņš tev tā pateica? — Anna paskatījās uz vīru.
Jānis paraustīja plecus.
— Nu bet vai tad tā nav?
— Tātad tu sēdi dzīvoklī, kuru es ieguvu vēl pirms kāzām, ēd manu vistu un tev pietrūkst saimnieka sajūtas?
— Nesāc, — viņš saviebās. — Tu vienmēr visu pārvērt skandālā.
— Un kā man to nosaukt? Par interjera dizaineru konkursu? Uz mana galda stāv mērlente. Manā izlietnē ir sveša karote. Uz mana kājslauķa mētājas četrdesmit piektā izmēra zābaki. Te ir tikai divi varianti — vai nu skandāls, vai seriāls.
Tante Līga nošņaukājās, lejot sev kompotu no Annas krūzes.
— Ar humoru meitenei viss kārtībā, tas gan. Tikai ģimene nav nekāds stendaps.
— Bet mēģinājums ievākties ar ceļasomām laikam skaitās viesizrādes? — Anna asi atcirta.
Inese paliecās uz priekšu.
— Pietiek dzelt. Klausies uzmanīgi. Mēs apspriedāmies un nonācām pie secinājuma, ka dzīvokli vajag sakārtot kā normāliem cilvēkiem.
— Tas ir — kā?
— Vienkārši. Pusi pārrakstīt uz Jāni. Vai arī visu noformēt kā dāvinājumu viņam. Jūs taču esat vīrs un sieva. Cilvēki, kuri domā dzīvot kopā ilgi, tā arī dara, nevis spēlē tavas spēlītes: “tas ir mans, neaiztiec”.
Uz mirkli virtuvē iestājās tāds klusums, ka vannasistabā varēja sadzirdēt pilošu krānu.
Anna pārlaida skatienu no Ineses uz Jāni. Tad uz tanti Līgu. Pēc tam atkal uz Jāni.
— Pagaidiet. Es gribu būt droša, ka pareizi sadzirdu šo murgu. Jūs esat ieradušies manās mājās, izkrāmējuši uz galda instrumentus, pieaicinājuši publiku un nolēmuši, ka man tagad jānoraksta pirms laulības iegūts dzīvoklis uz sava vīra vārda?
— Kāpēc “ieradušies”? — Inese uzreiz sašuta. — Manam dēlam ir atslēga.
— Drīz vairs nebūs, — Anna mierīgi pateica.
Jānis beidzot pacēla acis.
— Kāpēc tu tā skaties? Tā ir normāla saruna. Mēs esam ģimene. Mammai taisnība: cik ilgi es te dzīvošu tā, it kā būtu neviens?
— Un kas tu šeit esi, Jāni?
— Vīrs.
— Vīrs nav goda nosaukums uz taburetes. Tas ir rīcības veids. Tā ir atbildība. Vismaz spēja pateikt mātei: “Mammu, piebremzē, tas nav tavs īpašums.” Bet tu sēdi un košļā, kamēr te tiek spriests, kā mani glīti apiet ap stūri.
— Neviens tevi neapiet, — viņš nomurmināja. — Nevajag taisīt traģēdiju.
— Protams. Pie manis vienkārši ienāca trīs cilvēki ar ceļasomām un mēbeļu katalogu tīri aiz mīlestības pret arhitektūru.
Tante Līga nolika krūzi uz galda.
— Es, starp citu, neesmu te izklaides pēc. Man kādu mēnesi vajag kaut kur padzīvot. Meklēju darbu. Jums vietas pietiek. Es arī palīdzētu — ar remontstrādniekiem, ar tīrīšanu, ar ēdienu. Ne jau par velti sēdētu.
Anna lēnām pagriezās pret viņu.
— Atvainojiet, bet kurš jūs uzaicināja?
— Kā kurš? Ģimene taču.
— Kura ģimene?
Līga pavēra muti, taču Inese viņu apsteidza:
— Jāņa ģimene. Un tu tagad esi viņa sieva. Tātad arī tava.
— Nē, Inese, — Annas balss kļuva pilnīgi līdzena. — Nevajag man tagad šo cirka numuru par radniecīgām dvēselēm. Jūs man neesat ģimene brīdī, kad vienkārši iebrāžaties manā dzīvoklī.