— Vai tad es jums esmu kļuvusi par ienaidnieci? — Anna izmisīgi jautāja. — Es taču tikai labu gribu!
— Es to saprotu, — Inese atbildēja klusi, cenšoties runāt pēc iespējas mierīgāk. — Bet arī labiem nodomiem ir robeža. Tie nedrīkst pārkāpt otra cilvēka dzīvi.
Jānis piecēlās un pienāca pie mātes. Viņa seja bija saspringta, bet balss — maiga.
— Mammu, tu neesi mūsu ienaidniece. Tu man esi ļoti dārga. Vienmēr būsi. Taču man tagad ir sieva, un mana ģimene ir jāveido kopā ar viņu.
Anna caur asarām palūkojās uz dēlu.
— Un kas tad palieku es? Neviens?
— Tu esi mana mamma, — Jānis sacīja. — Un tā tas būs vienmēr. Bet tev ir savas mājas, un mums ir savējās.
Istabā iestājās smags klusums. Anna ilgi neko neteica. Tad viņa lēnām atvēra somiņu, izņēma atslēgu saišķi un brīdi turēja to plaukstā, it kā nespētu atlaist kaut ko daudz lielāku par metāla gabaliņiem.
— Labi, — viņa beidzot noteica gandrīz čukstus. — Ja jūs tā esat izlēmuši, ņemiet. Tikai atceries, Jāni: māte cilvēkam ir viena. Sievas gan dzīvē mēdz būt dažādas.
Viņa nolika atslēgas uz galda, piecēlās un devās uz durvīm.
— Mammu, nevajag tā, — Jānis steigšus sekoja viņai.
— Nekas, dēls. No šīs dienas zvanīšu iepriekš. Kā svešs cilvēks.
Durvis aiz viņas aizvērās. Dzīvoklī palika tikai Jānis un Inese.
— Nu? — Jānis noguris noteica. — Tagad esi apmierināta?
Inese pienāca viņam klāt un apskāva.
— Jāni, es zinu, cik tev tas ir smagi. Bet mēs rīkojāmies pareizi. Mums vajadzēja to izdarīt jau sen.
— Un ja viņa tagad vispār vairs ar mums nerunās?
— Tā nenotiks. Tava mamma nav muļķe. Viņa sapratīs, ka robežas nenozīmē atstumšanu. Tās nozīmē cieņu.
Jānis paņēma no galda atslēgas un ilgi skatījās uz tām.
— Ceru, ka tev taisnība.
Pēc nedēļas Anna piezvanīja. Viņas balss vēl aizvien skanēja mazliet aizvainoti, tomēr tajā vairs nebija asuma.
— Jāni, vai es rīt varētu pie jums atnākt? Izcepu ābolu pīrāgu.
— Protams, mammu. Nāc. Mēs priecāsimies.
— Un Inese?
— Arī Inese priecāsies.
— Labi. Tad būšu ap diviem, ja jums tas der.
Kad saruna beidzās, Jānis aizgāja pie sievas.
— Rīt nāks mamma. Ar pīrāgu.
Inese pasmaidīja.
— Redzi? Es taču teicu, ka viņa ar laiku sapratīs.
— Jā, tev bija taisnība. Paldies, ka neļāvi man turpināt dzīvot kā mammas dēliņam.
— Tu neesi mammas dēliņš, Jāni. Tu vienkārši esi labs cilvēks, kurš negribēja nevienu sāpināt. Bet reizēm ir jābūt stingram, lai pasargātu savu ģimeni.
Jānis apskāva sievu ciešāk.
— Zini, šonedēļ es pirmo reizi pa ilgiem laikiem gulēju mierīgi. Nebija tās sajūtas, ka jebkurā brīdī kāds var ienākt un pārbaudīt, kā mēs dzīvojam.
— Es arī to jutu, — Inese atzinās. — Beidzot šis dzīvoklis ir kļuvis par īstām mājām. Par mūsu vietu, kur noteikumus nosakām mēs paši.
Nākamajā dienā Anna ieradīsies kā viešņa. Gaidīta, mīļa, svarīga — bet tomēr viešņa. Un tieši tas nozīmēja, ka starp mīlestību pret vecākiem un jaunās ģimenes patstāvību beidzot bija radies veselīgs līdzsvars.
Jānis saprata, ka būt labam dēlam nenozīmē ļaut mātei vadīt viņa dzīvi. Savukārt Inese pārliecinājās, ka par savām robežām dažreiz ir jācīnās, pat ja tas kādam tuvam cilvēkam uz brīdi sagādā sāpes.
Attiecības ar Annu kļuva labākas tieši tāpēc, ka tās kļuva godīgākas. Viņa vairs nejutās kā šī dzīvokļa saimniece, toties viņa kļuva par pilntiesīgu, gaidītu un cienītu viešņu. Un tas visiem izrādījās daudz vieglāk.
Bet pēc mēneša, kad Inese pateica vīram, ka viņi gaida bērnu, pirmais cilvēks, kuram viņi piezvanīja, bija Anna. Jo kļūt par vecmāmiņu ir pavisam cita loma. Un tai Anna bija gatava daudz vairāk nekā lomai, kurā viņai jāvalda pār dēla ģimeni.