Inese pavērās uz Jāni. Viņas skatiens bez vārdiem teica: “Nu, redzi?”
Anna ienāca virtuvē, rokā nesdama maisiņu, no kura bija skaidri jūtams ēdiena smarža.
— Jānīt, es tev mājās izvārīju zupu, — viņa rosīgi paziņoja. — Atvedu. Inese taču laikam jau pavisam aizmirsusi, kā jāgatavo. Un vēl kartupeļus ar gaļu paņēmu līdzi. Tu taču zini, cik ļoti tev garšo mani kartupeļi.
Inese juta, kā vaigi sāk degt. Katra vīramātes ierašanās bija apvīta ar šādiem “rūpju pilniem” dzēlieniem.
— Paldies, Anna, bet es pati gatavoju savam vīram, — viņa centās atbildēt mierīgi.
— Protams, protams, — Anna atmeta ar roku, it kā tas nebūtu nekas nopietns. — Tikai mātes ēdiens vienmēr ir veselīgāks. Vai ne, Jānīt?
Jānis sēdēja kā uz adatām. Viņš labi juta, kā starp abām sievietēm gaisā sabiezē spriedze, taču īstos vārdus atrast nespēja.
— Mammu, paldies, bet tev taču nevajadzēja speciāli nākt…
— Nieki vien! — Anna tūlīt pārtrauca. — Man tas nav nekāds apgrūtinājums, es dzīvoju tepat netālu. Starp citu, Inese, es pamanīju, ka vannasistabā viena flīze ir atlekusi. Jānim vajadzētu brīvdienās to salabot.
Ineses plaukstas pašas savilkās dūrēs. Tātad Anna nebija vienkārši atnesusi ēdienu. Viņa bija paguvusi izložņāt visu dzīvokli.
— Anna, kad jūs pamanījāt to flīzi vannasistabā? — Inese pajautāja, lēni izrunādama katru vārdu.
— Ai, nu… no rīta ieskatījos, — vīramāte saminstinājās. — Gribēju paskatīties, kā Jānis guļ. Viņš vakar izskatījās tik noguris. Un pa ceļam iegāju arī vannasistabā.
— Pa ceļam uz kurieni?
Anna apklusa, acīmredzami apmulsusi.
— Nu… tam nav nozīmes. Galvenais, ka flīze jāpieliek atpakaļ.
Inese piecēlās. Viņas pacietības mērs bija pilns līdz malām.
— Anna, jums pašai tas nešķiet dīvaini — no rīta ienākt svešā dzīvoklī un apskatīt visas telpas?
— Kādā vēl svešā? — vīramāte uzreiz sašuta. — Tas ir mana dēla dzīvoklis!
— Tas ir jūsu dēla un viņa sievas dzīvoklis, — Inese stingri atbildēja. — Un mums ir tiesības uz savu privāto telpu.
— Inese! — Jānis mēģināja viņu apturēt.
Taču Inese vairs nespēja atkāpties.
— Nē, Jāni! Pietiek! Es vairs neklusēšu! Anna, es jūs ļoti lūdzu: atdodiet mūsu dzīvokļa atslēgas.
Istabā iestājās tāds klusums, it kā visi vienlaikus būtu pārstājuši elpot. Anna nobālēja, bet pēc mirkļa viņas seja sakarsa sarkana.
— Ko?! Jūs pieprasāt, lai es atdodu atslēgas no sava paša dēla mājām?!
— Es tikai lūdzu cienīt mūsu robežas, — Inese turpināja, cenšoties nepaaugstināt balsi. — Ja vēlaties atnākt, piezvaniet iepriekš. Tā ir normāla kārtība jebkurā ģimenē.
— Varbūt jebkurā, bet ne mūsējā! — Anna pagriezās pret dēlu. — Jāni! Tu tiešām ļausi šai… šai vedeklai izdzīt tavu māti no tavām mājām?
Tagad visi skatieni pievērsās Jānim. Viņš sēdēja noliektu galvu un klusēja. Tas bija viens no smagākajiem brīžiem viņa dzīvē. Vienā pusē bija māte, kura pēc šķiršanās viņu bija uzaudzinājusi viena. Otrā — sieva, kuru viņš mīlēja un kuras prasības patiesībā bija taisnīgas.
— Mammu… — viņš beidzot iesāka klusi. — Varbūt Inesei ir taisnība. Varbūt mums tiešām vajag vairāk… savas telpas.
Anna paskatījās uz viņu tā, it kā būtu saņēmusi nodevības triecienu.
— Tu… tu nostājies viņas pusē?
— Es neesmu neviena pusē, mammu, — Jānis noguris noteica. — Es tikai domāju, ka vīram un sievai jāiemācās dzīvot patstāvīgi.
Vīramāte apsēdās. Pār viņas vaigiem sāka ritēt asaras.
— Tātad es jums vairs neesmu vajadzīga. Tātad tagad es jums esmu sveša.
Inese sajuta žēluma dūrienu. Viņa nebija gribējusi novest veco sievieti līdz asarām. Tomēr atkāpties tagad nozīmētu atgriezties turpat, kur viss sākās.
— Anna, jūs neesat sveša, — Inese sacīja maigāk. — Jūs esat Jāņa mamma. Bet katram cilvēkam ir vajadzīga sava vieta un savas robežas.
— Kādas vēl robežas? — vīramāte šņukstēdama pacēla acis.