“Ja es vēl kaut reizi sešos no rīta ieraudzīšu tavu māti mūsu guļamistabā, es jūs abas izlikšu aiz durvīm!” — Inese uzkliedza, kad saprata, ka viņas pacietībai beidzot pienācis gals

Nepiedodama uzmākšanās pārvērta māju par cietumu.
Stāsti

Inese strauji pagriezās pret viņu. Balsī bija dzirdams ne tikai aizkaitinājums, bet arī izmisums.

— Jāni, tu tiešām nesaproti? Vai izliekies, ka nesaproti? Viņa mūs novēro! Kad esam mājās, kad izejam, kad atgriežamies. Viņa mūsu dienas kārtību zina labāk nekā mēs paši! Un tu vēl jautā, kas tur savāds?

Jāni pārņēma īgnums. Pēc darba viņš bija noguris, gribēja mieru, klusumu, vakariņas, nevis kārtējo strīdu par māti, kas, šķita, nekad nebeigsies.

— Inese, pietiek, — viņš noteica, cenšoties savaldīties. — Jā, mamma reizēm pārkāpj robežas. Es to nenoliedzu. Bet viņa nav ļauna. Viņa vienkārši mani mīl un grib zināt, vai ar mums viss ir labi.

— Mīl? — Inese sašaurināja acis. — Jāni, tā nav mīlestība. Viņa negrib tevi mīlēt, viņa grib vadīt tavu dzīvi. Un tā ir milzīga atšķirība.

— Nerunā muļķības.

— Muļķības? Labi. Tad atbildi man uz vienu jautājumu. Kad tu pēdējo reizi mūsu ģimenē pieņēmi kādu lēmumu, pirms tam to neapspriežot ar mammu?

Jānis apklusa. Jautājums viņu pārsteidza tik pēkšņi, ka viņš pat nepaspēja atrast gatavu atbildi.

— Par ko tu vispār runā?

— Par dīvānu tu ar viņu konsultējies. Par vannasistabas remontu arī. Pat guļamistabas tapetes mēs izvēlējāmies, ņemot vērā viņas viedokli! Un atceries to gadījumu ar manu darbu? Kad man piedāvāja paaugstinājumu, tikai vajadzēja pārcelties uz citu rajonu? Kurš toreiz teica, ka tā esot slikta doma? Kurš tev iečukstēja, ka sievai jāstrādā tuvāk mājām?

Jānis klusēja. Atmiņas cita pēc citas sāka uzpeldēt prātā, un, saliekot tās kopā, aina patiešām neizskatījās īpaši glaimojoša.

— Inese, bet tas taču ir normāli — pajautāt vecākiem padomu…

— Padomu? — viņa rūgti iesmējās. — Jāni, viņa nedod padomus. Viņa dod norādījumus. Un tu tos paklausīgi izpildi kā kārtīgs, paklausīgs dēliņš.

Inese piegāja pie galda un paņēma telefonu.

— Zini ko? Pamēģināsim pavisam vienkārši. Piezvani viņai tagad. Šajā brīdī. Pasaki, ka mēs esam nolēmuši dzīvoklī nomainīt slēdzenes. Bez gariem skaidrojumiem. Vienkārši paziņo kā faktu.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka mums ir tādas tiesības! — Inese pacēla balsi. — Šis ir mūsu dzīvoklis, Jāni. Mūsu mājas! Un mums ir tiesības pašiem izlemt, kam dot atslēgas un kam nedot.

Jānis paņēma telefonu, taču numuru nesteidzās spiest. Viņš tikai turēja ierīci plaukstā un skatījās uz ekrānu.

— Inese, tā tomēr ir mana mamma. Viņa apvainosies.

— Bet es jau esmu apvainojusies! — Inese apsēdās pie galda, it kā pēkšņi būtu zaudējusi spēkus. — Es esmu apvainojusies par to, ka dzīvoju mājās, kur man nav tiesību uz savu personīgo telpu. Kur vīramāte var ienākt guļamistabā, kamēr es guļu, un visi izliekas, ka tas ir pilnīgi normāli.

Viņa pārsēdās Jānim pretī un paskatījās viņam tieši acīs.

— Es neprasu, lai tu pārtrauc attiecības ar māti. Es prasu tikai vienu — novelc robežas. Aizstāvi mūsu ģimeni. Mūsu mājas. Mūsu laulību.

— Bet kā lai es viņai to izskaidroju?

— Nav jāizskaidro! Pasaki: “Mammu, mēs nomainījām slēdzenes. Ja gribi atnākt, vispirms piezvani.” Viss. Nekas vairāk nav vajadzīgs.

Jānis grozīja telefonu rokās. Viņš saprata, ka Inesei ir taisnība. Taču nostāties pret Annu viņam šķita gandrīz biedējoši. Māte prata apvainoties tā, ka pēc tam nedēļām nerunāja, un viņas asaras, pārmetumi un aizvainotais klusums Jānim vienmēr bija bijis smags pārbaudījums.

— Un ja viņa ļoti pārdzīvos?

— Lai pārdzīvo! — Inese piecēlās kājās. — Jāni, tu esi pieaudzis vīrietis. Tev ir sieva, tev ir ģimene. Tu nevari visu mūžu dzīvot bailēs no tā, ka tikai neaizskarsi mammu!

Tieši tajā brīdī slēdzenē noklikšķēja atslēga. Priekšnama durvis atvērās, un gaitenī atskanēja labi pazīstami soļi.

— Sveiki, bērni! Es atkal esmu klāt! — atskanēja Annas balss. — Neredzēju jūs pie loga, tāpēc nodomāju ienākt un paskatīties, vai pie jums viss ir kārtībā!

Vizmas Seta