— Viss, mammu. Viņa parakstīja. Dzīvoklis un mašīna paliek man, bet aizdevumi — viņai.
Andris Kiseļevs runāja pa telefonu turpat pie tiesas zāles durvīm, pat nemēģinot pieklusināt balsi. Ilze Akulova stāvēja vien dažus soļus tālāk un cieši turēja pie krūtīm dokumentu mapi. Viņš pagriezās, pamanīja viņu un smīniņā savilka lūpas.
— Tu vēl neesi aizgājusi? Nu ej taču. Tagad tev jāsteidzas uz darbu — kredīti paši sevi neatmaksās.
Ilze neatbildēja ne vārda. Viņa vienkārši pagriezās un devās pa garo gaiteni prom, ne reizi neatskatoties. Andris ar skatienu pavadīja viņas muguru un tūlīt atkal pievērsās sarunai.
— Nē, viņa pat nemēģināja iebilst. Es taču teicu, ka viss notiks tā, kā es gribu.
No tiesas nama Ilze izgāja mierīgā solī, apturēja taksometru un aizbrauca uz kafejnīcu “Garšīgā pasaule”. Pie galdiņa pie loga viņu jau gaidīja notārs Jānis Vētra.
— Jūs izturējāt, — viņš sacīja sveiciena vietā un pastiepa viņai aizzīmogotu aploksni. — To jums atstāja tēvs. Viņš man to nodeva pirms trim gadiem, īsi pirms aiziešanas. Lūdza atdot tikai tad, kad šķiršanās būs galā.
Ilze paņēma aploksni, taču neatplēsa.
— Viņš zināja, ka viss beigsies šādi?
— Zināja. Un visu atstāja jums. Ceptuvju tīklu “Pīrādziņš priekam” — septiņpadsmit filiāles. Juridiski jūs par īpašnieci kļuvāt jau pirms pusgada, bet jūsu tēvs vēlējās, lai es nogaidu tieši šo dienu.
Jānis izņēma no portfeļa vēl vienu mapi — biezu, ar gumiju pārsietu.
— Te ir materiāli par jūsu bijušo vīru un viņa māti. Jūsu tēvs tos vāca divus gadus. Tur ir viss. Mājās mierīgi izlasiet un tad izlemsiet, kā rīkoties tālāk.
Ilze ielika aploksni un mapi somā, tikai pamāja ar galvu un aizgāja, pat neizdzērusi kafiju līdz galam.
Mājās viņa beidzot atvēra tēva vēstuli. Rokraksts bija tik pazīstams — taisns, stingrs, sāpīgi tuvs.
“Ilzīt, ja tu šo lasi, tātad esi brīva. Piedod, ka klusēju. Andris un viņa māte mani šantažēja ar senu nodokļu lietu. Draudēja iesniegt sūdzību, ja mēģināšu tevi brīdināt. Bet es nesēdēju rokas klēpī salicis. Mapē ir viss, kas tev vajadzīgs. Nepiedod. Dzīvo.”
Ilze atvēra mapi. Tur bija kontu izraksti. Fotogrāfijas, kurās Andris redzams kopā ar Lauru Pavlovu. Sarakstu izdrukas. Naudas pārskaitījumi — no Ilzes kredītkartēm uz Andra firmas kontiem, pēc tam tālāk uz Lauras karti. Dzīvokļa īre. Dāvanas. Ceļojumi.
Viņa ilgi skatījās uz skaitļiem un attēliem. Tad paņēma telefonu.
— Inese? Te Ilze Akulova. Tu reiz teici, ka vari palīdzēt ar kredītiem. Man vajadzīga tikšanās. Rīt. Jā, steidzami.
Inese, kredītu konsultante ar veiklām rokām un nogurušu skatienu, nākamajā dienā izklāja Ilzes priekšā izdrukas.
— Skaties pati. Katrs aizdevums, ko tu paņēmi, nonāca tava vīra uzņēmuma kontos. No turienes nauda aizplūda Laurai. Tie nav tavi parādi, Ilze. Tie ir viņa tēriņi, uzkrauti tev. Tu vari vērsties tiesā. Ģimenes tiesību normas šajā gadījumā ir tavā pusē. Ja viens laulātais ņem kredītus vai tērē naudu savām vajadzībām bez otra piekrišanas, tas ir pamats piedziņai.
Ilze izņēma tēva sagatavoto mapi un nolika to uz galda.
— Man ir pierādījumi.
Inese atvēra mapi, ātri pāršķirstīja lapas un klusi iesvilpās.
— Tad viņš ir pagalam. Juridiskā nozīmē, protams.
Pēc desmit dienām Andris saņēma pavēsti. Viņš sēdēja savā apvidus auto pie Lauras daudzdzīvokļu mājas un sākumā pat nesaprata, ko lasa.
— Kāda vēl piedziņa? Mēs taču visu nokārtojām, viņa pati parakstīja!
Tiesu izpildītāja balss klausulē palika sausa un vienaldzīga; viņš tikai pieminēja noslēgto mierizlīgumu un lika Andrim ierasties uz paskaidrojumu sniegšanu.