— Noslēgta vienošanās neatceļ atbildību par naudas līdzekļu izmantošanu citiem mērķiem, — tiesu izpildītājs piebilda. — Ierašanās ir obligāta.
Andris nikni aizmeta telefonu uz blakus sēdekļa un tūlīt pat sameklēja mātes numuru.
— Mammu, viņa mani iesūdzējusi. Pieprasa, lai atmaksāju visus kredītus. Apgalvo, ka es esot to naudu iztērējis savām vajadzībām.
Astra otrā galā tik asi ievilka elpu, ka Andris to skaidri sadzirdēja.
— Tas nevar būt. Viņai taču nav naudas advokātiem. Viņa ir grāmatvede, nevis kāda ietekmīga persona. Ko viņa vispār spēj?
— Spēj, mammu. Viņai ir pierādījumi. Pārskaitījumi, fotogrāfijas, viss līdz pēdējam sīkumam.
— Tad spied uz viņu. Saki, ka viņa pati visu zināja. Ka tie bija kopīgi ģimenes tēriņi.
Andris sažņaudza stūri tik stipri, ka pirkstu kauli kļuva balti.
— Tas vairs nestrādās. Viņa visu ir izrēķinājusi uz priekšu.
Nākamajā dienā Astra piezvanīja Ilzei. Balss bija saspringta, tomēr tajā joprojām skanēja vecais, ierastais pārākums.
— Ilze, tā esmu es. Mums jāparunā. Tu nesaproti, ko dari. Andris ir mans dēls, un es neļaušu tev viņu iznīcināt.
Ilze mierīgi ieslēdza skaļruni un pamāja Inesei, kura sēdēja pretī pie galda. Inese bez vārda izvilka diktofonu.
— Astra kundze, runājiet. Es klausos. Un ierakstu.
Klausulē uz brīdi iestājās klusums, taču Astra neatkāpās.
— Tu iedomājies, ka esi gudra? Ka vari mūs nobiedēt? Mēs atradīsim veidu, kā tevi apstādināt. Tāpat kā savulaik apstādināja tavu tēvu.
Ilze īsi, gandrīz bez prieka pasmīnēja.
— Jūs domājat tos draudus ar nodokļu lietām? Man ir viņa vēstule. Tēvs visu uzrakstīja. Gribat, lai es šo ierakstu kopā ar vēstuli nododu policijai?
Šoreiz klusums bija ilgāks. Tad atskanēja īss signāls.
Inese izslēdza diktofonu un paskatījās uz Ilzi.
— Viņa vairs nezvanīs.
— Zinu.
Laura Pavlova par tiesu uzzināja no paša Andra. Viņš atnāca pie viņas vakarā, rokā turēdams degvīna pudeli.
— Man nāksies pārdot visu. Dzīvokli, mašīnu. Tiesu izpildītāji jau uzlikuši arestu mantai. Ilze uzvarēs, es to saprotu.
Laura stāvēja pie loga un pat nepagriezās.
— Andri, es par to nerunāšu. Tu man teici, ka tev ir nauda. Ka dzīvoklis ir tavs. Ka mēs dzīvosim normāli. Bet tagad tu esi bankrotējis cilvēks.
Viņš spēra soli tuvāk, taču Laura atkāpās.
— Ej prom. Man vajadzīgs vīrietis, kurš spēj nodrošināt dzīvi, nevis tāds, kurš vazājas pa tiesām. Vienkārši ej, Andri.
Viņš palika stāvam sveša dzīvokļa vidū un nespēja noticēt, cik ātri viss sabrūk. Laura atvēra durvis.
— Ej. Un vairs nezvani.
Tiesvedība vilkās divus mēnešus. Andris taisnojās, atkārtoja, ka nauda esot tērēta ģimenei, ka Ilze pati visu zinājusi. Taču viņam nebija nekā, ar ko to pierādīt. Ilzei bija kontu izdrukas, fotogrāfijas un liecinieku teiktais.
Tiesnese, padzīvojusi sieviete ar nogurušām acīm, spriedumu nolasīja īsi un bez liekām emocijām:
— Piedzīt no Andra Kiseļeva pilnu parāda summu. Īpašumu arestēt līdz saistību dzēšanai.
Andris ieķērās galda malā. Astra nobālēja un aizspieda muti ar plaukstu.
Pēc nedēļas policija ierosināja lietu par krāpšanu — izrādījās, ka Andris bija viltojis Ilzes parakstus kredītlīgumos. Ekspertīze to apstiprināja. Četri gadi nosacīti. Manta tika aprakstīta. Tiesu izpildītāji paņēma gan dzīvokļa, gan automašīnas atslēgas.
Tas arī bija viņa izslavētais “gadsimta šķiršanās” plāns — vienā mirklī palikt bez īpašumiem un bez iespējas brīvi rīkoties ar savu dzīvi.
Astra izvācās no dzīvokļa un pārcēlās pie māsas Pierīgā. Māsa viņu sagaidīja vēsi:
— Dzīvo klusi. Bez viesiem un bez pretenzijām. Skaidrs?
Andris iekārtojās par apsargu autostāvvietā. Alga bija smieklīga, bet maiņas — nakts stundās.