Viņš mitinājās kopmītņu tipa mājā, mazā istabas stūrī, kurā pietika vietas tikai gultai un nolupušam skapītim. Gandrīz katru vakaru, beidzis maiņu vai pirms tās, Andris piestāja pie kioska un nopirka lētu degvīna pudeli. Pēc mēneša Astra vairs neatbildēja uz viņa zvaniem. Kauns viņai šķita smagāks par jebkuru sodu.
Tikmēr Ilze stāvēja uzņēmuma “Bulciņa priekam” birojā un klusējot pārlapoja mapes ar līgumiem, atskaitēm un plāniem. Septiņpadsmit ceptuves, noliktavas, darbinieki, piegādātāji. Tēvs viņai nebija atstājis vienkārši uzņēmumu. Viņš bija ielicis rokās pamatu, uz kura varēja celt jaunu dzīvi.
Sākums nebija viegls. Pirmajos mēnešos Ilze bieži palika darbā līdz vēlam vakaram, mācījās no kļūdām, klausījās grāmatvežos, runāja ar meistariem, pieņēma cilvēkus darbā un pati iedziļinājās katrā sīkumā. Taču pamazām haoss atkāpās. Ar katru nedēļu viņa juta, ka spēj noturēt visu savās rokās.
Pēc pusgada pie katras ceptuves tika atvērti konsultāciju punkti. Bez maksas. Sievietēm, kuras bija sapinušās šķiršanās lietās, parādos, bailēs vai attiecībās, no kurām vairs neredzēja izeju. Divreiz nedēļā tur pieņēma juristi un psihologi.
— Sievietēm ir jāzina, ka viņas nav vienas, — Ilze sacīja saviem darbiniekiem. — Ka izeja pastāv. Vienmēr pastāv.
Mārtiņu viņa satika mēbeļu atjaunošanas kursos. Brīvdienās viņš tur pasniedza nodarbības, bet darbdienās vadīja autobusu. Garš, mierīgs vīrietis ar klusu balsi un nesteidzīgām kustībām.
Viņi sāka sarunāties dienā, kad Ilze slīpēja vecu ķeblīti un nekādi nespēja panākt gludu virsmu. Mārtiņš pienāca klāt, uzmanīgi paņēma no viņas rokām smilšpapīru un teica:
— Nespied tik stipri. Koks pats parāda, kur liekais jānoņem.
Ilze paskatījās uz viņu. Viņš nesmaidīja, tomēr acīs bija kaut kas silts un drošs.
— Jūs vienmēr runājat tik mierīgi?
— Vienmēr. Citādi cilvēki nedzird.
Pēc mēneša viņi sāka satikties. Bez skaļiem solījumiem, bez zvērestiem un lieliem vārdiem. Viņi vienkārši staigāja pa pilsētu, dzēra kafiju, reizēm ilgi klusēja viens otram blakus. Mārtiņš neiztaujāja viņu par pagātni, un Ilzei nebija vajadzības visu skaidrot.
Gadu vēlāk viņš pārcēlās pie viņas ar vienu vienīgu somu.
— Tas ir viss? — Ilze jautāja, skatīdamās uz viņa mantām.
— Pārējais nav vajadzīgs, — Mārtiņš mierīgi atbildēja un nolika somu pie sliekšņa.
Elīnu Ilze pirmo reizi ieraudzīja bērnunamā, kur bija atvedusi palīdzību no ceptuvēm. Četrpadsmitgadīga meitene sēdēja stūrī ar biezu grāmatu klēpī un uz citiem pat nepaskatījās.
Ilze apsēdās blakus.
— Ko tu lasi?
Elīna pacēla piesardzīgu skatienu.
— “Džeinu Eiru”. Trešo reizi.
— Par to, kā izdzīvot, kad visi ir pret tevi.
Meitene tikai pamāja un atkal nolaida acis pie lapaspusēm. Ilze neuzmācās ar jautājumiem. Viņa vienkārši kādu brīdi pasēdēja līdzās klusumā.
Pēc tam Ilze atgriezās katru nedēļu. Elīna sāka viņu gaidīt. Viņas runāja par grāmatām, skolu, vientulību un to, kā ir tad, ja nav neviena, kam īsti uzticēties.
Pēc trim mēnešiem Ilze iesniedza dokumentus adopcijai. Mārtiņš viņu atbalstīja bez liekiem jautājumiem.
Kad Elīna pārcēlās pie viņiem, viņai līdzi bija viena soma un tā pati nolietotā grāmata. Ilze aizveda meiteni uz istabu. Elīna apstājās uz sliekšņa, it kā baidītos pārkāpt neredzamu robežu.
— Tas ir man?
— Tev, — Ilze atbildēja. — Tagad šīs ir tavas mājas.
Pēc tiesas Andris Ilzi redzēja tikai vienu reizi. Nejauši, uz ielas. Viņa izkāpa no automašīnas pie ceptuves, runāja pa telefonu un smaidīja. Līdzās gāja garš vīrietis ar iepirkumu maisiem rokās.
Andris stāvēja ielas otrā pusē vecā jakā, kas oda pēc dūmiem. Ilze viņu nepamanīja. Viņa pagāja garām, smejoties par kaut ko, ko bija pateicis viņas pavadonis.
Andris skatījās viņiem pakaļ, līdz abi pazuda aiz stūra. Tad viņš pagriezās un devās uz autostāvvietu. Līdz maiņas sākumam bija palikusi stunda.
Tajā vakarā Ilze sēdēja pie loga un vēroja upi. Aiz muguras virtuvē Mārtiņš gatavoja vakariņas. Savā istabā Elīna pildīja mājasdarbus. Parasts vakars. Kluss un mierīgs.
Ilze domāja par to, cik daudz divu gadu laikā bija mainījies. Viņa saprata, ka atriebība nav kliedziens, ne niknums un ne izpostīta dzīve. Īsta atbilde nodevībai ir uzcelt savu dzīvi tā, lai cilvēks, kurš tevi salauza, redzētu tavu laimi — bez viņa un par spīti viņam.