– Šajā ģimenē tu neesi nekas, tāpēc tev nav nekādu tiesību izteikt savu viedokli!
Vīramātes balss pāršķēla ēdamistabu tik asi, ka pat klusā galda piederumu šķindoņa pēkšņi šķita neciešami skaļa.
Neviens pat nepakustējās. Mans vīrs Jānis nolaida acis un skatījās savā šķīvī. Viņa māsa Sandra apstājās pusceļā, griežot gaļu. Viņas vīrs sastinga ar glāzi rokā, nepaspējis to pielikt pie lūpām.
Es tikai mierīgi raudzījos uz Ilzi.
Viņa sēdēja galda galā. Manā krēslā.
Un tas nebija vienkārši krēsls. Tas bija atzveltnes krēsls, ko man uzdāvināja tēvs, kad pirms sešiem gadiem nopirku šo māju.
Ilze nesteidzīgi nolika salveti līdzās šķīvim un pacēla zodu. Šo sejas izteiksmi es pazinu līdz sīkākajai niansei. Tā bija sievietes seja, kura ir pārliecināta, ka tikko pateikusi pēdējo vārdu. Un pēc tam, viņasprāt, visiem pārējiem pienācās klusēt.
– Mammu… – Jānis klusi iesāka.
– Ko nozīmē “mammu”? – viņa tūlīt pat atcirta. – Kādam beidzot ir jāpasaka viņai patiesība.
Viņa pavirši pamāja manā virzienā.
– Kopš viņa ienāca mūsu ģimenē, uzvedas tā, it kā visam būtu jāgriežas ap viņu. Atvaļinājumi, dzimšanas dienas, nauda… Un tagad viņa vēl grib noteikt, ko mums darīt ar lauku māju.
Es joprojām neatbildēju.
Jo tieši tur Ilze kļūdījās. Šī saruna jau sen vairs nebija par lauku māju. Runa bija par ko daudz svarīgāku.
Un, ja es līdz šim vakaram biju gaidījusi, lai par to runātu, tad ne jau tāpēc, ka man trūktu drosmes.
Es vienkārši gribēju, lai klāt būtu visa ģimene.
Viss sākās trīs nedēļas iepriekš.
Ar Jāni mēs bijām precējušies astoņus gadus.
Sākumā manas attiecības ar viņa māti bija samērā pieklājīgas. Ilze nekad pret mani nebija īpaši sirsnīga, tomēr vismaz saglabāja ārēju korektumu. Pirmajos gados viņas piezīmes bija pietiekami aizplīvurotas, lai es varētu izlikties, ka tās nedzirdu.
– Mūsu mājās šo gatavo citādi.
– Jānim vienmēr vairāk patikušas sievietes ar gariem matiem.
– Mūsu ģimenē Ziemassvētkus svin pie vecākiem, nevis pie vedeklas.
– Tu tiešām ļoti daudz strādā… Ceru, ka Jānis nejūtas atstāts novārtā.
Te viena piezīme.
Tur neliels dūriens.
It kā nekas tik nopietns, lai tā dēļ sāktu lielu strīdu.
Taču ar laiku robežas vienkārši izzuda.
Ilze sāka ierasties pie mums bez iepriekšēja brīdinājuma. Viņa vēra vaļā ledusskapi, pārskatīja skapjus, pārbīdīja mēbeles, kritizēja manus pirkumus un pat komentēja mūsu izdevumus.
Dīvainākais bija tas, ka Jānim vienmēr atradās kāds attaisnojums.
– Viņa tikai grib palīdzēt.
– Tu taču zini, kāda viņa ir.
– Viņa to nedara ar ļaunu nodomu.
Pēdējā frāze pamazām kļuva par mūsu laulības fona melodiju.
Ilze nekad neko nedarīja ar ļaunu nodomu.
Arī tad ne, kad uz Jāņa dzimšanas dienu uzaicināja divpadsmit cilvēkus mūsu mājā, man par to iepriekš pat neieminoties. Arī tad ne, kad viņa Sandrai atdeva manas vecmāmiņas porcelāna servīzi, jo, viņasprāt, tā “tāpat tikai bezjēdzīgi krāja putekļus skapī”.
Un, protams, arī ne tad, kad mūsu draugu klātbūtnē paziņoja, ka mana alga esot “smieklīgi liela cilvēkam, kurš visu dienu tikai sēž pie datora”.
Taču trīs nedēļas pirms tā vakara viņa pārkāpa vēl vienu robežu.
Kādā svētdienas rītā Jānis ienāca virtuvē ar kafijas tasi rokā.
– Mammai ir viena doma.
Jau no šī viena teikuma vien man vajadzēja kļūt piesardzīgai.
– Kāda doma?
– Tu zini, ka manu vecāku lauku mājas uzturēšana kļūst arvien dārgāka.
Es pamāju.
Tā bija vecāka māja apmēram stundas brauciena attālumā no pilsētas. Ilze ar vīru tur pavadīja tikai dažas nedēļas gadā.
– Tētis grib to pārdot, – Jānis turpināja. – Bet mamma par to pat dzirdēt negrib. Tāpēc viņa izdomājusi citu risinājumu.
Viņš saminstinājās.
– Viņa vēlas, lai mēs piedalītos remontdarbu izmaksās.
– Par kādu summu ir runa?
– Apmēram par četrdesmit tūkstošiem eiro.
Man uz mirkli šķita, ka esmu pārklausījusies.
– Četrdesmit tūkstošiem?
– Tur jālabo jumts, jāmaina elektroinstalācija, jāatjauno virtuve…
– Un kāpēc tas būtu jāmaksā mums?
Jānis nopūtās.
– Tāpēc, ka tā māja kādreiz, visticamāk, tāpat nonāks pie mums.
Vārds “visticamāk” man uzreiz iegriezās ausīs.