– Vai māju pārrakstīs uz tava vārda?
– Nē.
– Tad uz mūsu abu vārda?
– Arī nē, bet…
– Tātad tu gribi, lai es ieguldu četrdesmit tūkstošus eiro īpašumā, kas joprojām pieder taviem vecākiem.
– Viņi ir mana ģimene, Anna.
Es noliku krūzi uz galda.
– Un kas tad es esmu?
Jānis neatbildēja.
Patiesībā atbilde vairs nebija vajadzīga.
Pēc divām dienām atklājās šī plāna nākamā daļa. Man piezvanīja Sandra.
Viņa runāja ātri, kā vienmēr, kad bija satraukta.
– Anna, mamma ar tevi jau runāja par māju?
– Ar mani runāja Jānis.
– Un jūs piedalīsieties?
– Nē.
Klausulē iestājās klusums.
– Skaidrs.
Tas īsais “skaidrs” man uzreiz šķita aizdomīgs.
– Kāpēc tu to jautā?
– Tāpat vien.
– Sandra.
Viņa nopūtās.
– Mamma teica, ka jūs apmaksāsiet remontu.
– Ko?
– Nu… galvenokārt tu.
Man vēders savilkās mezglā.
– Kāpēc galvenokārt es?
– Jo Jānis viņai pateica, ka esi saņēmusi gada prēmiju.
Es aizvēru acis.
Manu prēmiju.
Tā nebija maza summa. Daļu biju iecerējusi novirzīt hipotekārā kredīta ātrākai dzēšanai, pārējo — atstāt uzkrājumos.
– Un cik daudz tu pati ieguldīsi? – es pajautāju.
Atkal pauze.
– Es?
– Jā.
– Neko.
Tajā brīdī viss kļuva pilnīgi skaidrs.
Ilze bija nolēmusi, ka remontu finansēšu es.
Sandrai nebūtu jāizdod neviens eiro.
Un tas viss notika, lai gan Jāņa vecāki pirms dažiem gadiem bija skaidri sacījuši, ka lauku māja reiz pienāksies abiem bērniem uz pusēm.
Citiem vārdiem sakot, no manis tika gaidīti četrdesmit tūkstoši eiro īpašumā, kura puse vēlāk varēja bez maksas nonākt manas vīramāsas rokās.
Šoreiz es atteicos uzreiz.
Un no tā brīža sākās zvanu lavīna.
Ilze.
Jānis.
Pēc tam arī Jāņa tēvs.
Pat Sandra, lai gan bez īpašas pārliecības, mēģināja mani pierunāt.
– Zini, savā ziņā tas būtu ieguldījums ģimenē.
Atkal tas pats vārds.
Ģimene.
Kad vajadzēja maksāt, es pēkšņi biju ģimenes locekle.
Kad gribēju ko lemt, mana piederība ģimenei kļuva daudz apšaubāmāka.
Tad Ilze pieļāva kļūdu.
Kādā ceturtdienas pēcpusdienā man piezvanīja no bankas.
Mana konsultante vēlējās apstiprināt tikšanos saistībā ar “ģimenes nekustamā īpašuma projektu”.
Es nekādu tikšanos nebiju pieteikusi.
Pēc dažiem precizējošiem jautājumiem noskaidrojās, ka Jānis bija sazinājies ar mūsu banku, lai uzzinātu, kādu aizdevumu mēs varētu saņemt.
Un man par to nebija pateicis ne vārda.
Tajā vakarā es gaidīju viņu viesistabā.
– Tu zvanīji uz banku?
Viņa seja acumirklī mainījās.
– Es tikai gribēju noskaidrot iespējas.
– Kādas iespējas?
– Anna…
– Kādas iespējas, Jāni?
Viņš nolika atslēgas uz galda.
– Mamma domā, ka mēs varētu paņemt nelielu kredītu, nevis aiztikt tavus uzkrājumus.
Dažas sekundes es klusēju.
– “Tavus uzkrājumus”?
– Es to tā nedomāju.
– Nē, tieši tā tu arī domāji.
Es piecēlos.
– Tava māte izlemj remontēt savu māju. Tad viņa izlemj, ka par to maksāšu es. Es atsakos. Un tad jūs aiz manas muguras sākat meklēt citus veidus, kā dabūt naudu.
– Neviens neko nedara aiz tavas muguras!
– Tu sazinājies ar mūsu banku, mani pat nebrīdinot.
– Tā bija tikai provizoriska aprēķina noskaidrošana!
– Un kas būtu nākamais? Tu viltotu manu parakstu?
Viņš nobālēja.
– Tagad tu pārspīlē.
Varbūt.
Taču tajā mirklī manī kaut kas pārlūza.
To nakti es pavadīju viesu istabā.
Nākamajā rītā pierakstījos pie bankas konsultantes un arī pie jurista.
Ne tāpēc, lai gatavotu šķiršanos.
Vēl ne.
Es vienkārši gribēju skaidri zināt, kāda ir mana juridiskā un finansiālā situācija.
Un tas, ko uzzināju, pilnībā mainīja manu skatījumu uz notiekošo.
Māju, kurā mēs ar Jāni dzīvojām, es biju nopirkusi divus gadus pirms mūsu kāzām.
Pirmā iemaksa nāca no maniem ietaupījumiem un mantojuma, ko biju saņēmusi no tēva.
Arī kredīts bija noformēts tikai uz mana vārda.
Jānis piedalījās ikdienas mājsaimniecības izdevumos, taču īpašnieks viņš nebija.
To es zināju arī iepriekš.
Toties es nezināju, cik citādi šo situāciju uztver Ilze.
Pēc dažām dienām noskaidrojās arī tas.
Ģimenes vakariņas ierosināja pati Ilze.
– Beidzot visu izrunāsim kā pieauguši cilvēki, – viņa paziņoja.
Es piekritu.
Taču vēl pirms viesu ierašanās ieliku vienā no bufetes atvilktnēm aploksni.
Septiņos vakarā ieradās Ilze ar vīru.