Pēc desmit minūtēm atbrauca arī Sandra ar savu vīru.
Vakariņas biju gatavojusi es.
Pirmās trīsdesmit minūtes pagāja gandrīz vai mierīgi. Sarunas bija pieklājīgas, trauki šķindēja, visi izlikās, ka šis ir parasts ģimenes vakars.
Tad Ilze nolika dakšiņu uz šķīvja.
– Labi. Varbūt beidzot parunāsim par māju.
Jānis manāmi saspringa.
Es iedzēru malku ūdens.
– Labi.
– Tavs vīratēvs ir saņēmis galīgos aprēķinus. Remontdarbi izmaksās 37 800 eiro.
Viņa to pateica tādā tonī, it kā lēmums jau sen būtu pieņemts un atliktu tikai paziņot man manu daļu.
– Un? – es mierīgi pajautāju.
– Mēs domājam, ka visloģiskāk būtu, ja šo summu segtu tu ar Jāni.
– Kāpēc ne Sandra?
Mana vīramāsa nolaida skatienu šķīvī.
Ilzes piere savilkās grumbās.
– Sandrai ir divi bērni.
– Un?
– Viņai ir lielāki izdevumi.
– Tātad mums jāmaksā tāpēc, ka mums bērnu nav?
– Es tā neteicu.
– Bet tieši tā tas izklausās.
Jāņa tēvs mēģināja iejaukties.
– Anna, neviens tevi negrib izmantot.
– Es arī neteicu, ka grib.
Ilze pamazām sāka zaudēt savaldību.
– Tad kāpēc tu visu tik ļoti sarežģī? Jūs taču varat to atļauties.
– Tas nav arguments.
– Nauda jau tāpat paliek ģimenē.
Es viegli pasmaidīju.
– Labi. Tad pārrakstiet mums attiecīgu mājas īpašuma daļu.
Pie galda iestājās klusums.
Ilze paskatījās uz mani tā, it kā es būtu pateikusi kaut ko nepiedodamu.
– Ko, lūdzu?
– Ja mums jāapmaksā viss remonts, tad nododiet mums atbilstošu daļu no īpašuma.
– Par to nevar būt ne runas!
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka tā māja pieder man un manam vīram!
Es nogaidīju pāris sekundes.
– Tieši tā.
Viņa pārāk vēlu saprata, ka pati tikko bija pateikusi manu galveno argumentu.
Sandra pagrieza galvu sāņus, lai noslēptu smaidu.
Ilzes seja kļuva sarkana.
– Tu sagrozi manus vārdus!
– Nē. Es tikai runāju par īpašumtiesībām.
– Tu tiešām neko nesaproti no ģimenes.
– Iespējams.
Un tad viņa pateica to teikumu.
To vienu teikumu, ar kuru, viņasprāt, man vajadzēja beidzot saprast savu vietu.
– Tu šajā ģimenē neesi nekas, tāpēc tev nav tiesību izteikt viedokli!
Uz mirkli šķita, ka pie galda visi pat pārstāja elpot.
Jānis strauji pacēla galvu.
– Mammu!
Es pacēlu roku, apturot viņu.
– Nē. Atstāj.
Ilze skatījās uz mani izaicinoši.
Es mierīgi piecēlos, aizgāju līdz bufetei un atvēru atvilktni.
No tās izņēmu aploksni.
Pēc tam atgriezos pie galda.
– Patiesībā, Ilze, man šķiet, ka ar šo teikumu tu tikko atrisināji mūsu problēmu.
– Kādu vēl problēmu?
Es noliku dokumentus viņai priekšā.
– Ja es šajā ģimenē neesmu nekas, tad būtu pilnīgi absurdi, ja mana nauda finansētu jūsu īpašumu.
Viņa neatbildēja.
Tad es izvilku otru dokumentu.
– Un, tā kā tev acīmredzot ir ļoti svarīgi, lai katrs precīzi zinātu savu vietu, domāju, ka mums jānoskaidro vēl viena lieta.
Jānis skatījās uz mani nesaprašanā.
– Anna, kas tas ir?
Es pagriezu lapu pret viņu.
– Šīs mājas zemesgrāmatas izraksts.
Ilze nervozi iesmējās.
– Un ko tas maina?
– Šī māja pieder man.
– To mēs zinām.
– Nē. Man šķiet, ka jūs to tomēr nezināt.
Es paskatījos viņai tieši acīs.
– Jau gadiem jūs te ierodaties bez brīdinājuma. Aicināt šurp cilvēkus. Pārbīdāt manas mantas. Izlemjat, kur notiks Ziemassvētki. Un šodien tu sēdi manā mājā un saki man, ka es neesmu nekas.
Ilze pavēra muti.
Bet es viņu nepalaidu pie vārda.
– Tāpēc no šī brīža mēs rīkosimies tieši pēc tavas loģikas.
Es paņēmu no galda savu telefonu.
– Cilvēkam, kurš nepieder šai mājsaimniecībai, nav vajadzīga šīs mājas atslēga.
Ilzes seja izmainījās.
– Kāda atslēga?
– Manas mājas atslēga.
Viņa sastinga.
Pirms trim gadiem Jānis viņai bija iedevis rezerves atslēgu “ārkārtas gadījumam”.
Ilzes izpratnē šī atslēga jau sen bija pārvērtusies par neierobežotu ieejas atļauju.
– Tu taču to nedomā nopietni, – viņa nočukstēja.
– Domāju gan.
– Jāni!
Viņa pagriezās pret dēlu.
– Nu pasaki taču kaut ko!
Tajā vakarā Jānis pirmo reizi nenolaida acis.
– Mammu… atdod atslēgu.
Ilze nobālēja.
– Ko?
– Atslēgu. Atdod to.
Man šķiet, tieši tajā brīdī viņa beidzot saprata, ka šis vakars vairs nav viņas kontrolē.
Viņa pielēca kājās.
– Tātad tu izvēlies savu sievu, nevis māti?
Jānis lēnām pakratīja galvu.
– Nē. Es izvēlos vairs neļaut savai mātei vadīt mani un manu sievu.