Jānis no augšējā skapīša vilka ārā koferi, un putekļi bira taisni katlā ar zupu.
– Anna, tikai bez histērijām, labi? – vīrs noteica. – Es aizeju.
– Tad vismaz neber putekļus ēdienā, – es atbildēju un uzliku katlam vāku. – Uz kurieni, ja drīkst zināt?
Viņš nolika koferi uz ķeblīša un atvēra. Kustības bija tik mierīgas un precīzas, it kā viņš šo vakaru galvā būtu izmēģinājis jau desmitiem reižu.
– Pie Sandras. Atceries, tā, kura Ilzes jubilejā vadīja pasākumu?
Atcerējos gan. Dzeltenais mētelis, mikrofons rokā un tāda balss, ka Ilzes sekcijā glāzītes šķindēja pašas no sevis.
– Tu esi laba, Anna, – Jānis sacīja. – Bet pārāk mājīga. Ar tevi ir garlaicīgi. Tu dzīvo kā pavārgrāmatā: trešdienās kotletes, sestdienās grīdas, uz Jauno gadu kartītes radiem. Kurš mūsdienās vispār vēl raksta kartītes? Tu viena laikam visu pastu uzturi pie dzīvības.
– Raksta tie, kam ir, kam rakstīt, – es mierīgi atbildēju. – Tātad ar Sandru tev būs jautrāk?
– Ar viņu katra diena ir kā svētki.
– Nav brīnums. Viņa par svētkiem naudu ņem.
Viņš pat nepasmaidīja. Par maniem jokiem Jānis smējās reti, toties pie televizora varēja rēkt līdz klepum.
Kreklus viņš locīja kā vienmēr – piedurknes uz iekšu. Tad paņēma skuvekli, lādētājus, no priekšnama atvilktnes izvilka mapi ar mašīnas dokumentiem. Pēc brīža ienāca virtuvē, izrāva no kontakta multikatlu un piespieda to pie krūtīm, it kā tas būtu kaķis.
– Es gribu dzīvot, saproti? Pa īstam dzīvot. Nevis pēc grafika ēst boršču.
– Skatos, boršču pēc grafika tu tomēr ņem līdzi, – es sacīju.
Jānis paskatījās uz multikatlu, tad uz mani.
– Es to pirku.
– Ar manu karti.
– Nu, sākas. Tev žēl, vai?
– Man ir interesanti, – atteicu. – Ko vēl tu paņemsi no dzīves, kas tev tik ļoti apnikusi?
Viņš izlikās, ka nav dzirdējis, un iebāza multikatlu koferī tieši uz krekliem. Rāvējslēdzēju nācās aizspiest ar celi.
Priekšnamā viņš jau bija uzvilcis zābakus, kad pēkšņi pagriezās.
– Un vēl. Kredītu par mašīnu maksāsi pati, tas taču ir uz tava vārda. Tu mums esi atbildīgā, tev kavējumu nekad nav.
– Pagaidi, – es teicu. – Mašīna ir uz tevis, bet kredīts uz manis?
– Nu, tā noformējām. Tev kredītvēsture tīra, pati taču teici.
– Vēl palikuši četri tūkstoši divsimt eiro, Jāni.
– Un? Tu taču strādā. Es arī pie Sandras nevaru ierasties ar tukšām rokām. Neērti.
– Ar multikatlu, – es piebildu.
Viņš atmeta ar roku, it kā atgaiņātu mušu, un satvēra durvju rokturi.
– Tikai telefonu man neatslēdz. Tur maksājums no tavas kartes noiet. Es pēc tam pārformēšu.
Tieši šis viņa “pēc tam” visu arī izšķīra. Es paņēmu no skapīša savu telefonu, atvēru bankas lietotni un viņa acu priekšā, nesteidzoties, atcēlu visus automātiskos maksājumus. Viņa sakarus. Internetu garāžā. Futbola abonementu, par kuru maksāju jau trešo gadu, kaut nevienu spēli nebiju redzējusi.
– Ko tu dari? – Jānis jautāja.
– Sagatavoju tevi īstajai dzīvei, – es atbildēju. – Atslēgu uz skapīša.
– Anna, nu tas jau ir sīkumaini.
– Sīkumaini ir aiznest multikatlu. Atslēgu.
Viņš nometa atslēgu uz skapīša malas. Tā noslīdēja un nokrita uz grīdas. Jānis pat nepieliecās.
– Tu vēl nožēlosi, – viņš uzsauca jau no kāpņu telpas. – Kam tu tāda būsi vajadzīga ar savām kotletēm?
– Sev, – es noteicu un aizvēru durvis.
Atslēgu pacēlu pati. Pēc trim dienām uzrakstīja Ilze: “Sestdien Robertu atvedīšu kā parasti. Tu taču bērnu jūsu lietās neiejauksi.”
Aprīļa pēdējā sestdienā Ilze atveda Robertu ap deviņiem un iestrēga priekšnamā.
Koridorā tapetes vairs nebija. Visu martu es tās plēsu nost – pa vienai slejai vakarā. Virtuvi nokrāsoju sinepju tonī, tik košā, ka apakšējā kaimiņiene pajautāja, vai es netaisos vērt vaļā kafejnīcu.
– Kas te notiek? – Ilze apjuka.
– Remonts. Pēc februāra vajadzēja rokas ar kaut ko nodarbināt, – es paskaidroju.
Mūs ar Jāni izšķīra aprīļa sākumā, dzimtsarakstu nodaļā, desmit minūšu laikā. Koridorā rindā nostāvējām ilgāk nekā pie galda.
Roberts aizslīdēja mātei garām taisni uz virtuvi – pie pannas. Viņam bija deviņi gadi, un kotletes viņš uzskatīja par labāko, ko pieaugušie jebkad izgudrojuši.
Ilze novilka vienu zābaku un sastinga, pētot manu galvu. Mati bija īsi, pelēcīgi blondā tonī. Meistare ar mani darbojās trīs stundas.
– Tu vēl arī nokrāsojies, – viņa sacīja. – Cik samaksāji?
– Deviņdesmit eiro.
– Deviņdesmit eiro par matiem? – Ilze tā arī palika stāvam uz vienas kājas. – Tev kredīts karājas kaklā, bet tu pa saloniem staigā.
– Galva man ir tikai viena, – es noteicu. – Diemžēl kredīts arī.
– Nu tāpēc jau viņš aizgāja, – Ilze nopūtās. – Vīrieti vajag prast noturēt, Anna. Krāsoties vajadzēja tad, kad viņš vēl bija blakus. Bet tu viņu mēģināji noturēt tikai ar savām kotletēm.