— Mans gudriniek, gan šķiršanos nokārtoji, gan dzīvokli paturēji! Un tā… pat histēriju nesarīkoja, — sajūsmā čivināja vīramāte Marija, staigādama pa dēla jaunā mājokļa plašo viesistabu. Viņas balsī skanēja uzvara, kurai klāt jaucās pat neliela neizpratne. Ik pēc brīža viņa piekārtoja nevainojami salikto frizūru un meta triumfējošus skatienus uz mēbelēm, kas bija nostādītas kā pēc kataloga un vēl vakar piederēja citai sievietei.
Jānis, viņas vienīgais dēls, bija iegrimis dziļā atzveltnes krēslā un pavirši šķirstīja kāda žurnāla lapas. Viņa sejā nebija ne prieka, ne atvieglojuma. Drīzāk tikai nogurums — tāds, kāds mēdz būt cilvēkam, kurš tikko paveicis smagu, bet, viņaprāt, neizbēgamu darbu. Viņš klusēja un ļāva mātei izbaudīt savu uzvaras brīdi. Marijai šī diena bija kļuvusi par kulmināciju karam, kuru viņa gadiem ilgi bija vedusi klusi, pacietīgi un nežēlīgi. Tas bija karš par dēlu, par viņa uzmanību, par viņa dzīvi, ko viņa dziļi sirdī uzskatīja par savu īpašumu.
— Es taču tev teicu, Jāni, es tevi brīdināju! — viņa turpināja, nu jau runādama maigākā, gandrīz sazvērnieciskā balsī. — Tā Ilze tevi smacēja. Tu pats neredzēji, kā viņa uz mani skatījās? It kā es būtu lieka pati savā mājā. Bet tagad paskaties: tīrs, gaišs, neviens nepamāca, kur likt vāzi un pie kuras sienas jākarina glezna. Un dzīvoklis ir mūsu, savējais. Nekādu mantas dalīšanu, nekādu tiesu vairāku gadu garumā. Viens paraksts — un viss. Ģeniāli!
Jānis beidzot pacēla acis no žurnāla. Skatiens bija auksts, kā ziemā aizsalis stikls.
— Mammu, pietiek. Viss jau ir izdarīts. Kāpēc to atkal cilāt?
— Kā — kāpēc? Lai tu saprastu, cik pareizi rīkojies! Lai novērtētu, cik ļoti es tev palīdzēju. Ja ne mani padomi, tu tagad mitinātos kādā īrētā pažobelē un pusi algas atdotu viņai. Bet viņa? Ha! Pat pretī neiepīkstējās. “Ņem visu, Jāni, man neko nevajag.” Vari iedomāties? Normāls cilvēks cīnītos, kliegtu, raudātu, pieprasītu advokātu. Bet viņa vienkārši sakravāja divas somas un aizgāja. Dīvaini, vai ne?
Marija piegāja pie loga un paraudzījās uz pilsētas ainavu, kas viņai tagad šķita īpaši labvēlīga. Viņai patika domāt, ka viņa izglābusi dēlu no jaunības kļūdas. Ilze bija pārāk klusa, pārāk nemanāma. Viņā nebija tās dzirksts un rakstura stingrības, ko Marija augstu vērtēja cilvēkos — patiesībā sevī pašā. Ilze viņai likās kā ūdens: caurspīdīga, noderīga, bet viegli aizstājama. Savukārt Marija pati sevi redzēja kā klinti, pret kuru sašķīst jebkurš iebildumu vilnis.
Atmiņas par pēdējiem mēnešiem pirms šķiršanās vīramātes prātā uzplaiksnīja kā spilgti kadri. Viņa labi atcerējās, cik veikli prata iesēt šaubu sēklas. Te it kā nejauši izmests komentārs, ka Ilze slikti gatavo. Te skaļa nopūta, ieraugot vedeklas jauno blūzi: “Atkal tērē naudu, Jānis drīz paliks bez nekā.” Te pēkšņas “migrēnas”, kuru dēļ dēlam obligāti bija jābūt blakus tieši tajā vakarā, kad jaunajam pārim bija savi plāni. Viņa soli pa solim radīja pastāvīga sasprindzinājuma gaisotni, kurā Ilze jutās vainīga jau par to vien, ka elpo ar viņu vienu un to pašu gaisu.
Taču pats svarīgākais bija dzīvoklis. Trīsistabu mājoklis vecā sērijveida namā, ko Jānis bija mantojis no vecmāmiņas, kļuva par galveno strīdus ābolu. Marija dēlam neatlaidīgi iedvesa domu, ka Ilze grasās tiesas ceļā atņemt viņam īpašumu, izlikt viņu uz ielas un atstāt vienu ar parādiem. “Viņa ir viltīga, Jāni, viņa tikai gaida īsto brīdi,” Marija vakaros čukstēja klausulē. “Tev jārīkojas pirmajam. Viss jānoformē uz sevi, kamēr viņa vēl nav attapusies.”
Jānis tolaik jau bija galīgi izsmelts no mātes nemitīgā spiediena.