un sievas savādi noslēgtā klusēšana viņu pamazām iedzina bailēs. Viņš ļāvās panikai un noticēja, ka Ilze patiesībā ir slēpta pretiniece, kas tikai gaida izdevīgu brīdi, lai iedurtu viņam mugurā. Tāpēc pēdējā brīdī Jānis uzstāja uz laulības līgumu, izmantojot Ilzes nogurumu, apjukumu un viņas izmisīgo vēlmi saglabāt mieru kaut vai par jebkādu cenu. Viņa parakstīja dokumentus gandrīz neiedziļinoties rindkopās, tikai tāpēc, lai beidzot apklustu šī nebeidzamā pārmetumu straume un pazustu drūmie, aizdomu pilnie skatieni.
— Zini, mammu, — Jānis pēkšņi klusi ierunājās, pārtraucot mātes atmiņu plūdumu, — man sāk šķist, ka mēs kaut ko līdz galam neesam sapratuši.
— Ko tieši mēs neesam sapratuši? — Marija strauji pagriezās pret viņu, un viņas sejā uzreiz parādījās asa neuzticība. — Mēs visu sapratām pareizi. Mēs uzvarējām. Viņa zaudēja. Tur nekā sarežģīta nav.
— Viņa nezaudēja, mammu. Viņa vienkārši aizgāja. Bez strīda, bez cīņas. Vai tev tas nešķiet dīvaini? Cilvēks zaudē visu, viņu faktiski izspiež no paša mājām, bet viņš pat nemēģina pretoties.
Marija nicīgi nošņācās un ar uzkrītošu pašpārliecību apsēdās krēslā pretī dēlam.
— Dīvaini? To sauc par gļēvumu. Vai par aukstu aprēķinu. Varbūt viņai jau sen kāds cits ir padomā? Varbūt šis dzīvoklis viņai nemaz nebija vajadzīgs, jo kaut kur ir sagatavota cita vieta, kur nolaisties? Sievietes mēdz būt viltīgas, Jāni. Viņas domā vairākus soļus uz priekšu. Neiedomājies, ka viņa ir kaut kāda nevainīga cietēja. Ļoti iespējams, viņa jau tagad kaut kur sēž omulīgā jaunā ligzdiņā un smejas par mums, jo kāds viņai to visu ir pasniedzis uz paplātes.
Tomēr dziļi viņā pašā, zem biezās, bruņām līdzīgās pārliecības kārtas, Marijā ieurbās niecīga un nepatīkama šaubu adata. Kāpēc Ilze nebija kliegusi? Kāpēc nebija bijušas histērijas, zvani draudzenēm, draudi vērsties policijā? Parasts cilvēks, iedzīts stūrī, parasti sāk kost pretī. Ilze tikai paskatījās uz Jāni ar savām lielajām, mierīgajām acīm, pamāja un pateica: “Labi. Ja tev tā būs vieglāk.” Šie vārdi vēl ilgi atbalsojās jaunā dzīvokļa klusumā, sabojājot uzvaras sajūtu, kuru Marija tik cītīgi bija būvējusi.
Pagāja viena diena pēc otras. Dzīve dzīvoklī sāka ieiet jaunās sliedēs. Marija pilnībā pārņēma vadību savās rokās. Viņa noteica, kur katrai lietai jāatrodas, ieviesa savus ēšanas paradumus, savu kārtību un pat savu dienas ritmu. Jānis daudz strādāja, mājās nāca vēlu un centās pēc iespējas mazāk uzturēties telpā, kuru piepildīja mātes valdonīgā klātbūtne. Taču arī darbā viņu neatstāja sajūta, ka kaut kas palicis nepabeigts. Ilzes tēls nepazuda no prāta. Viņš viņu neredzēja kā aizvainotu upuri. Drīzāk kā cilvēku, kurš ir pieņēmis lēmumu un klusi aizvēris aiz sevis durvis.
Kādā vakarā, kamēr Marija bija aizrāvusies ar seriālu un skaļi komentēja varoņu rīcību, Jānis rakstāmgalda atvilktnē atrada vecu fotogrāfiju. Tajā viņi ar Ilzi stāvēja pie jūras un smējās. Vējš bija izpurinājis viņas matus, bet acīs mirdzēja tik tīra un īsta laime, kādu viņš sen vairs nebija redzējis. Tajā pašā mirklī viņam atmiņā uzpeldēja, kā Ilze bija viņu aizstāvējusi kolēģu priekšā, kā bija turējusi viņam roku uz pleca, kad pirms pieciem gadiem viņš zaudēja darbu, un kā pacietīgi klausījusies viņa sūdzībās par māti, nekad neatļaujoties par Mariju pateikt kaut ko ļaunu.
“Viņa pat neuztaisīja skandālu,” Jānim atkal izskrēja cauri prātam. Tikai šoreiz šī doma pēkšņi ieguva pavisam citu nozīmi. Tā vairs neizklausījās pēc vājuma vai viltības pazīmes. Drīzāk pēc neticami lielas iekšējas spēka izpausmes. Skandāls nozīmē vēlmi noturēt. Tas ir izmisuma kliedziens, cerība, ka otrs sadzirdēs un vēl paspēs apdomāties. Ilze nebija kliegusi, jo šajās attiecībās viņai vairs nebija, ko glābt. Viņa bija aizgājusi jau sen — iekšēji, klusi, vēl pirms tika parakstīti juridiskie papīri. Viņas klusums bija galīgs spriedums, ko viņa bija pasludinājusi viņiem abiem — gan Jānim, gan viņa mātei.
Marija tajā brīdī pacēla skatienu no televizora un pievērsās dēlam.