Viņa uzreiz pamanīja dēla aizklīdušo skatienu un, kā jau vienmēr, reaģēja bez kavēšanās.
— Atkal par viņu domā? Beidz, Jāni. Pagātne ir jāatlaiž. Paskaties taču, cik mierīgi mēs tagad dzīvojam! Nekādu ķildu, nekādu nervu, nekādas spriedzes. Es tev atradīšu kārtīgu meiteni — normālu, no mūsu loka. Tādu, kas saprot, kas ir ģimene, un prot cienīt vecākus cilvēkus.
— Mammu, — Jānis viņu pārtrauca, un viņa balsī pirmo reizi pēc ilga laika ieskanējās stingrība. — Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka problēma varbūt nemaz nebija Ilzē?
— Ko tu tagad runā? — Marija uzšāvās kā dzēliena skarta, un viņas seja strauji piesarka. — Protams, ka vaina bija viņā! Viņa mūsu ģimenē neiederējās, viņa tevi vilka lejup, viņa…
— Nē, mammu. Īstā problēma bija tā, ka tu mani nespēji palaist. Ilze aizgāja tāpēc, ka saprata: viņai šeit nav vietas. Šeit esi tikai tu un es. Un, ja godīgi, reizēm pat man pašam te kļūst par šauru.
Istabā iestājās smags klusums. Televizors joprojām kaut ko runāja fonā, taču skaņas pēkšņi šķita svešas, tālas, it kā nāktu no pavisam citas pasaules. Marija raudzījās dēlā ieplestām acīm, un tajās mutuļoja izbīlis. Viņa bija gaidījusi pateicību, bezgalīgu uzticību, varbūt pat pielūgsmi, bet pretī saņēma pārmetumu.
— Tu esi nepateicīgs, — viņa nočukstēja, un lūpas viņai sāka trīcēt. — Es tev atdevu visu savu dzīvi. Es upurēju sevi, savas vēlmes, visu. Un tu… tu man pārmet to, ka es tevi mīlu?
— Mīlestība nedrīkst smacēt, mammu. Tā nedrīkst atņemt sievai mājas tikai tāpēc, lai pierādītu savu uzticību dēlam. Ilze mani mīlēja pietiekami stipri, lai aizietu brīdī, kad saprata, ka es izvēlos tevi. Bet tu… tu mani mīli tā, ka esi gatava izpostīt visu apkārt, ja vien es palieku tev blakus.
Jānis piecēlās un aizgāja līdz logam. Aiz stikla pilsēta jau grimta krēslā, svešos dzīvokļos dega gaismas. Tur cilvēki dzīvoja savas dzīves, strīdējās, salaba, risināja savas grūtības, pieļāva kļūdas un laboja tās paši — bez visvarenu māšu rokas, kas visu sakārtotu pēc sava prāta.
— Viņa nerīkoja skandālu, jo saprata, ka cīnīties ar vējdzirnavām ir bezjēdzīgi, — viņš turpināja, nepagriezdamies. — Viņa pasaudzēja savus nervus un arī manu laiku. Viņa izrādījās gudrāka par mums abiem, jo spēja apstāties. Mēs domājām, ka esam uzvarējuši, jo ieguvām teritoriju. Bet patiesībā zaudējām pašu būtiskāko — cilvēcību.
Marija gribēja iebilst. Viņa gribēja kliegt, ka dēls ir sajucis prātā, ka tā sieviete viņu apbūrusi, ka viņš neredz patiesību. Taču vārdi iestrēga kaklā. Viņa palūkojās apkārt — uz nevainojamo kārtību, dārgajām mēbelēm, spodrajām virsmām un tukšumu, kas pēkšņi kļuva gandrīz taustāms. Dzīvoklis bija plašs un gaišs, tomēr tajā nebija dzīvības. Nebija tās mazās nekārtības, ko reiz ienesa Ilze: pa galdu atstātas grāmatas, tikko ceptas maizes smarža, klusa dungošana virtuvē. Te valdīja tikai kārtība. Auksta, sterila, mirusi kārtība.
— Un ko tagad? — viņa pajautāja klusi, un balsī pirmoreiz ieskanējās apjukums, kāds piemeklē vecu cilvēku, kurš pēkšņi saprot: viņš ir uzcēlis cietoksni, bet pats tajā ieslēdzies kopā ar savu gūstekni.
— Tagad mums būs jāmācās dzīvot no jauna, — Jānis atbildēja. — Tikai bez pašapmāna. Es nemeklēšu jaunu sievu, lai aizvietotu Ilzi. Un tu vairs nemeklēsi vedeklu, kuru varētu vadīt kā marioneti. Mums beidzot jāsaprot, ka Ilzei bija taisnība, kad viņa aizgāja klusējot. Reizēm vienīgais veids, kā uzvarēt bezcerīgā situācijā, ir vienkārši izstāties no spēles.
Viņš pagriezās pret māti. Viņas acīs bija asaras, tomēr tās nebija nožēlas asaras. Tajās bija aizvainojums par zaudētu varu, par kontroli, kas izslīdējusi no rokām. Marija nespēja pieņemt domu, ka viņas rūpīgi veidotā stratēģija, viņas gadiem lolotais plāns sācis brukt nevis ārēju apstākļu dēļ, bet gan tukšuma dēļ, kas visu laiku bija slēpies pašā pamatā.
— Viņa taču varēja pacīnīties, — Marija ietiepīgi nomurmināja.