Telefons sāka zvanīt sestdienas rītā, kad līdz astoņiem vēl trūka divdesmit minūšu. Ilze visu nedēļu bija sapņojusi tieši par šo rītu — izgulēties bez modinātāja, bez steigas, bez pienākumiem. Pirmajā brīdī viņa pat nolēma necelt. Taču zvans neapklusa, un ekrānā neatlaidīgi mirgoja vārds: “Sandra”. Bijusī vīramāte nekad nezvanīja tāpat vien. Viņa zvanīja tikai tad, ja uzskatīja, ka lieta ir svarīga. Tiesa, par svarīgu Sandra mēdza uzskatīt gandrīz visu.
— Hallo, — Ilze noteica un centās panākt, lai balss izklausītos moža, it kā viņa jau sen būtu augšā.
— Ilze, labrīt. Nākamnedēļ atbraukšu pēc ledusskapja.
Ilze piecēlās sēdus gultā un tukši ieraudzījās skapī.
— Pēc kāda ledusskapja?
— Pēc sava. Tā, ko jums kāzās uzdāvināju. Laulības vairs nav, tātad arī dāvanai pie jums nav ko darīt. Neuztraucies, es palūgšu Aivaram, viņš atbrauks ar busiņu.
— Sandra, jūs tagad jokojat?
— Kādi vēl joki, Ilze, man ir septiņdesmit četri gadi. Sestdien ap vienpadsmitiem, lūdzu, esi mājās.
Un viņa nolika klausuli. Sandra sarunas vienmēr beidza tieši tā — neatvadījās, bet it kā ar punktu aizcirta teikumu ciet.
Ilze vēl brīdi nosēdēja uz gultas malas, tad aizgāja uz virtuvi, uzlika vārīties tējkannu un palūkojās uz ledusskapi. Balts, divtūkstoš trešā gada “Stinol”, jau viegli iedzeltens, gluži kā veca emaljēta vanna. Tas rūca tik skaļi, ka kaimiņiene no apakšējā stāva reiz bija pajautājusi, vai viņi dzīvoklī neesot ierīkojuši kompresoru telpu. Naktīs ledusskapis reizēm noraustījās, iešņāca un savādi burbuļoja, un Andris mēdza smieties, ka tas ar viņiem sarunājoties. Durtiņas turējās vairāk uz godavārda un uz magnēta no Jūrmalas. Magnētu tur bija ap četrdesmit: Sigulda, Valmiera, Kuldīga, Cēsis, Liepāja, divi no Turcijas un vēl smieklīgs alnis no Latgales, kuram ragi jau sen bija nolūzuši.
Pirms divdesmit trim gadiem šo ledusskapi atveda tieši uz šo dzīvokli — nākamajā dienā pēc kāzām. Uz durvīm bija piesiets milzīgs sarkans bants. Ilze toreiz to nenoņēma veselu gadu, līdz audums pavisam izbalēja.
— Nu ko, vecīt, — viņa uzrunāja ledusskapi. — Izrādās, tevi pieprasa atdot atpakaļ.
Ledusskapis atbildes vietā noburbuļoja.
No Andra viņa bija izšķīrusies pirms diviem mēnešiem. Bez trauku šķaidīšanas, bez mīļākās, bez visiem tiem skandalozajiem sīkumiem, par kuriem draudzenēm parasti stāsta pusčukstus. Vienkārši kādā vakarā, laulības divdesmit trešajā gadā, Andris nolika malā telefonu un pateica:
— Ilze, es laikam iešu prom.
— Uz kurieni? — viņa nesaprata. — Uz garāžu?
— Vispār prom. Es smoku nost. Man ir četrdesmit deviņi, bet sajūta tāda, it kā nemaz nebūtu dzīvojis. Darbs, mājas, dārzs, tava mamma, Jura kredīts… Es gribu saprast, kas es esmu.
— Andri, tu esi Andris Liepiņš, tāmju inženieris, tev ir gastrīts un baseina abonements, kuru tu neizmanto. Ko tur vēl saprast?
— Redzi! — viņš pat savā ziņā nopriecājās. — Tu vienmēr tā! Es tev par dvēseli, bet tu man par gastrītu!
Viņš pārcēlās pie mātes, uz viņas divistabu dzīvokli Brīvības ielā, savā kādreizējā bērnistabā. Dzīvoklis, kurā dzīvoja Ilze, viņai bija palicis no vecmāmiņas vēl pirms kāzām, tāpēc īsti nebija ko dalīt. Nepilngadīgu bērnu viņiem nebija, strīdēties neviens negrasījās, un šķiršanās notika dzimtsarakstu nodaļā: iesniedza dokumentus, pēc mēneša saņēma apliecības. Dzimtsarakstu nodaļā Andris izskatījās skumjš un pat skaists — jaunā džemperī, bet Ilze visu laiku domāja tikai par to, ka viņai līdz diviem jātiek darbā.
Dēls Juris, divdesmit divus gadus vecs, jau sen dzīvoja atsevišķi kopā ar sievu Inesi. Ziņu viņš uzklausīja pa telefonu un pēc tam ilgi klusēja.
— Mamm, bet tu kā?
— Normāli, dēliņ. Pat savādi, cik ļoti normāli.
— Ja nu kas, uzreiz zvani.
Sākumā Ilze pat dusmojās pati uz sevi par to, ka neraud. Draudzenes gaidīja asaras, bet viņa vakaros cepa sev pankūciņas, skatījās seriālus, kurus Andris nevarēja ciest, un kādā dienā pieķēra sevi dungojam. No dzīvokļa pazuda urbjmašīna, televizors no lielās istabas, skrūvgriezis un puse dvieļu — Andris to visu akurāti aizveda jau pirmajā nedēļā. Ilze neiebilda.
Un tagad — ledusskapis.
Pirmdien darbā Ilze izstāstīja notikušo Dacei no blakus nodaļas. Viņas bija nostrādājušas plecu pie pleca astoņpadsmit gadus un pa šo laiku paguvušas apspriest vīrus, bērnus, asinsspiedienu un pilnīgi visas iespējamās diētas.
— Pagaidi, — Dace pat nolika krūzi malā. — Viņa grib savākt ledusskapi, kuram ir divdesmit trīs gadi?
— Divdesmit trīs. Tas ir vecāks par Juri.
— Ilze, tas jau ir ģimenes loceklis. Tādu nevis atdod atpakaļ, bet pavada pensijā.
— Es domāju tieši to pašu.
— Bet kam viņai tas vajadzīgs? Viņai taču pašai ir ledusskapis.
— Nezinu. Varbūt principa pēc. Sandra visu mūžu atkārto: “Kas mans, tas mans.” Atceries, es stāstīju, kā viņa no kaimiņienes atprasīja kēksa formu? Pēc vienpadsmit gadiem.
— Tā bija tā reize, kad kaimiņiene pārcēlās uz citu pilsētu?
— Jā. Tieši aizbraukšanas dienā, pie taksometra.
Dace tikai nogrozīja galvu un sāka rakņāties telefonā.
— Paklau, man Ilze ir juriste. Tūlīt pajautāšu.
Daces meita Ilze atzvanīja pēc kādām divdesmit minūtēm. Ilze ieslēdza skaļruni.
— Ilze, labdien. Saskaņā ar likumu dāvanu tā vienkārši atpakaļ neatņem. Civillikumā ir paredzēti īpaši gadījumi, kad dāvinājumu var atsaukt: ja apdāvinātais ir apdraudējis dāvinātāja vai viņa tuvinieku dzīvību, tīši nodarījis miesas bojājumus vai arī ar lietu, kas dāvinātājam ir īpaši dārga kā piemiņa, izturas tā, ka tā var neatgriezeniski aiziet bojā. Un arī tad to lemj tiesa. Savukārt dāvana, kas kāzās pasniegta abiem laulātajiem, skaitās jūsu kopīga manta. Mantiskās dalīšanas gadījumā bijušais vīrs varētu pretendēt uz pusi no tās vērtības, bet ne vīramāte. Turklāt šāds ledusskapis šobrīd maksā aptuveni tikpat, cik kartupeļu maiss.
— Paldies, Ilzīt.
— Nav par ko. Tikai, ja jums pašai nav žēl, labāk atdodiet. Nervi tomēr ir dārgāki.
Ilze nolika telefonu un aizdomājās.
— Nu? — Dace pajautāja. — Cīnīsies līdz pēdējam?
— Nezinu, Dac. Man nav žēl ledusskapja. Vienkārši sāpīgi paliek no domas, ka divdesmit trīs gadus biju viņai vedekla, bet tagad izrādās — tikai glabāju pie sevis viņas mantu.
Vakarā piezvanīja Andris. Kopš šķiršanās viņš bija zvanījis tikai vienu reizi — lai pajautātu, kur palikusi viņa ziemas jaka.
— Ilze, sveika. Te mamma teica…
— Par ledusskapi?
— Nu jā, — viņš noklepojās. — Paklausies, vai tev tiešām žēl? Mammai savējais saplīsa, saldētava nesaldē, meistars saka, ka remonts izmaksās dārgāk nekā jauns. Mēs tagad esam divi, ēdamā vajag vairāk.