— Nu, alga jau ienāca kontā? Stāsti vien, cik tev šomēnes pārskaitīja, — vīra māte paziņoja jau no sliekšņa, pat neuzskatot par vajadzīgu sasveicināties.
Inese ienāca mūsu mājoklī ar tādu pašpārliecinātību, it kā būtu ieradusies nevis ciemos, bet veikt finanšu pārbaudi, kurā es automātiski skaitītos galvenā pārkāpēja. Bija mēneša pirmā diena, tātad grāmatvedība tikko bija ieskaitījusi manu algu. Nez kāpēc vīramāte bija nolēmusi, ka tieši viņai pienākas tiesības pārvaldīt manu budžetu.
Es stāvēju gaitenī ar pārtikas maisu rokās un apstulbusi vēros šajā sievietē. Dažiem cilvēkiem piemīt apbrīnojama īpašība: svešu naudu viņi uztver kā kopīgu ģimenes mantu, bet savus iekrājumus sargā tik rūpīgi, it kā tie būtu valsts noslēpums.
— Labdien, Inese, — es mierīgi atbildēju, aizverot aiz viņas ārdurvis. — Nāciet tālāk, tikai maku jums demonstrēt negrasos.
Vīramāte neapmierināti saknieba lūpas, novilka kurpes un pārliecinātā solī devās uz virtuvi.
— Beidz tūlīt šo teātri, es esmu atnākusi nopietnā lietā! — no priekšnama dobjā balsī norūca Toms.
Mūsu lielais zaļais papagailis bija apveltīts ar pārsteidzošu talantu iegaumēt pašas neērtākās frāzes un izšaut tās tieši īstajā brīdī. Pret Inesi viņam simpātiju nebija kopš iepriekšējās vasaras, kad viņa, ignorējot visus brīdinājumus, mēģināja pacienāt putnu ar sālītiem zemesriekstiem. Toms atbildēja ļoti konkrēti — sāpīgi ieknāba viņai pirkstā. Kopš tās dienas mūsu spalvainais mājdzīvnieks bija uzņēmies galvenā viņas vizīšu kritiķa lomu.
Inese apsēdās pie galda, salika plaukstas klēpī un paskatījās uz mani tā, it kā gaidītu tūlītēju paklausību.
— Nesmaidi tik pašapmierināti, Ilze, stāvoklis ir nopietns, — viņa iesāka pamācošā tonī. — Sandrai steidzami vajadzīga nauda.
Sandra, mana trīsdesmitgadīgā vīra māsa, dzīvoja nepārtrauktas krīzes režīmā. Te viņai vajadzēja nekavējoties mainīt tēlu un uz mēnesi aizbraukt pie jūras, lai sakārtotu iekšējo līdzsvaru, te viņas radošā dvēsele pēkšņi pieprasīja grandiozas pārmaiņas.
— Un kas mūsu cietējai atgadījies šoreiz? — es apvaicājos, apsēžoties viņai pretī. — Atkal bezmiega izraisīta depresija?
— Zobārstniecība! — Inese traģiski izdvesa. — Viņai jāliek zobu implanti. Tā taču ir veselība, izskats, statuss! Bez normāla smaida viņa nevar atrast kārtīgu darbu, kaunas pat pasmaidīt. Ir tikai viena izeja — procedūra jātaisa steidzami, turklāt klīnika prasa visu summu uzreiz.
— Saprotu, smaids tiešām ir svarīgs.