— Jo īpaši tad, ja par šo smaidu paredzēts maksāt kādam citam, — es mierīgi piebildu, pamājot ar galvu.
— Tieši tā! Sandrai šobrīd naudas nav, bet ņemt kredītu nozīmē uzkārt sev cilpu kaklā! — Inese uzreiz atplauka, acīmredzot manu ironiju pat nepamanījusi. — Es visu esmu rūpīgi izdomājusi. Jūs ar Andri dzīvojat labi, bērnu jums vēl nav, hipotekārais kredīts sen nomaksāts. Tāpēc es nolēmu: tu katru mēnesi pārskaitīsi Sandrai pusi no savas algas, līdz mēs pilnībā nosegsim šo parādu klīnikai.
Manī neuzvirmoja ne dusmas, ne sašutums. Tikai ledaini mierīga ziņkāre. Gribējās saprast, kur tieši beidzas parasta nekaunība un sākas jau tīra fantastika.
— Tātad jūs speciāli atnācāt manas algas dienā, lai oficiāli noformētu manas naudas novirzīšanu jūsu pieaugušās meitas zobiem? Vai es pareizi uztvēru šo cēlo ieceri?
— Ilze, nu kādi vēl izteicieni — “novirzīšanu”, “atņemšanu”? — Inese saviebās, it kā es būtu pateikusi kaut ko rupju. — Mēs taču esam ģimene! Tuviniekiem grūtā brīdī ir jāpalīdz citam citam. Šodien jūs palīdzēsiet Sandrai, rīt viņa jums vismaz labu vārdu pateiks. Turklāt tev tā nauda tāpat nav īpaši vajadzīga, bet meitenei jāvar normāli smaidīt.
Starp citu, pavisam cita tēma, bet padalīšos ar virtuves knifu, kas mani glābj jau gadiem: ja vajag glīti sagriezt mīkstu svaigo sieru vai biezpiena ruleti, neizmantojiet nazi. Paņemiet parastu, izturīgu šujamo diegu, stingri nostiepiet to un lēnām novelciet no augšas uz leju — griezums sanāks taisns, tīrs un bez liekām drupačām.
Tajā brīdī priekšnamā nošķindēja atslēgas, un mājās pārnāca Andris. Viņš noguruši novilka jaku, ieskatījās virtuvē un pārsteigts pacēla uzacis, ieraugot māti.
— O, mammu, sveika. Kas tevi atvedis darba dienas vakarā? Kaut kas noticis?
— Ir gan noticis, dēliņ, ir, — Inese tūlīt pat uzplauka, vienā mirklī nomainot prokurores toni pret maigu un samierniecisku balsi. — Mēs ar Ilzi tieši apspriežam, kā jūs palīdzēsiet Sandrai ar medicīniskajiem izdevumiem. Ilze jau gandrīz ir gatava no savas algas atvēlēt naudu.
Andris sastinga ar ūdens glāzi rokā un neizpratnē paskatījās te uz māti, te uz mani.
— Ilze ir gatava? Sandras zobiem? No savas algas? — viņš lēni pārjautāja.
Es uzlūkoju vīru ar visnevainīgāko sejas izteiksmi, kādu vien spēju uzburt.
— Protams, Andri. Tava mamma man tikko atvēra acis uz īstām ģimenes vērtībām. Izrādās, mana alga ir kopīgs resurss, bet visas Sandras problēmas automātiski kļūst par mūsu kopīgajiem uzdevumiem. Kā gan es varētu iebilst tik dziļai radniecīgu dvēseļu izpratnei?
Andris mani pazina pārāk labi un acumirklī nolasīja aiz maniem vārdiem paslēpto jēgu. Viņš klusējot atspiedās ar plecu pret durvju stenderi, sakrustoja rokas uz krūtīm un, šķiet, nolēma mierīgi pavērot, cik tālu šis absurds aizies.