Ilze to izdzirdēja pavisam nejauši. Viņa stāvēja šaurajā gaitenī un vilka nost zābakus, kad no virtuves atskanēja Andra balss. Viņš runāja klusi, gandrīz čukstus, taču viņu vecajā piecstāvu mājā sienas bija tik plānas, ka reizēm čuksti šķita dzirdami skaidrāk par kliedzienu.
— Mammu, es visu nokārtošu. Dod man divas nedēļas. Pārskaitīšu naudu, un šis jautājums būs slēgts.
Ilze sastinga ar zābaku rokā. Kreisais zābaks — sarkanbrūns, ar nodilušu purngalu. Viņa skatījās uz to noberzto vietu, it kā tur pēkšņi būtu parādījusies atbilde uz visu, bet pakustēties nespēja.
— Jā, mammu. Ilzei pateikšu vēlāk. Kad viss jau būs izdarīts. Tā būs vienkāršāk.
Viņa lēnām nolika zābaku plauktā, uzmanīdamās, lai tas neatskanētu pret koku. Tad pakāra mēteli, iegāja vannasistabā un atgrieza ūdeni. Pirksti bija auksti kā ledus, lai gan ārā bija tikai trīs grādi virs nulles.
Šo dzīvokli viņi bija nopirkuši pirms septiņiem gadiem. Vienistabas mitekli ceturtajā stāvā, ar logiem uz pagalmu, kur vasarās naktīs brēca kaķi, bet ziemās sētnieks tik agri skrāpēja asfaltu ar lāpstu, ka Ilze mostās jau ap sešiem. Pirka viņi kopā: Ilze ielika valsts ģimenes mājokļa atbalsta naudu un to, ko bija saņēmusi par vecmāmiņas istabas pārdošanu kopīpašuma dzīvoklī; Andris pielika savus iekrājumus, ko bija sakrājis trīs gados, strādājot noliktavā.
Īpašuma dokumentos dzīvokli ierakstīja uz Andra vārda.
Tā bija ieteikusi viņa māte, Sandra.
— Vīrietim ģimenē jābūt galvenajam, — viņa toreiz paziņoja. — Bet tu, Ilze, esi prātīga meitene un nejaucies papīros.
Un Ilze nejaucās.
Viņai tobrīd bija divdesmit deviņi gadi, sestais grūtniecības mēnesis un viena vienīga vēlēšanās — mājas, nevis karš.
Guļamistabas tapetes viņa līmēja pati, jau būdama astotajā mēnesī. Andris bija darbā. Sandra ienāca, uzmeta skatienu viņas vēderam, pēc tam saliekamajām kāpnēm.
— Tev vajadzētu gulēt.
— Es jau pagulēju. Tapetes pašas pie sienas nepielips.
Vīramāte savilka lūpas un aizgāja dzert tēju. Viņa vienmēr tā savilka muti, ka augšlūpa gandrīz pazuda, palika tikai šaura strīpiņa.
Vēlāk Ilze šo sejas izteiksmi redzēs simtiem reižu. Un ikreiz viņai iekšā kaut kas sažņaugsies, it kā kāds cieši grieztu vāku stikla burkai.
Pirmos trīs gadus viss šķita kārtībā.
Vai vismaz Ilzei tā likās, jo toreiz viņa vēl neprata atšķirt mieru no pieraduma klusēt.
Andris strādāja. Viņa sēdēja mājās ar Tomu, pēc tam iekārtojās pusslodzē poliklīnikas reģistratūrā. Alga nebija liela, taču autiņbiksītēm, bērna biezpieniņiem un ikdienas sīkumiem pietika.
Andris pelnīja vairāk.
Un to zināja visi.
Katrā ciemošanās reizē Sandra par to atgādināja:
— Andris tevi uztur. Novērtē to.
Ilze pamāja.
Tajos gados viņa vispār bieži māja ar galvu.
Darbā viņa māja, kad vadītāja palūdza bez samaksas palikt pēc maiņas. Mājās — kad Andris bez jautāšanas pārslēdza televīzijas kanālu. Pie vīramātes viņa māja arī tad, kad Sandra pārkārtoja garšvielu burciņas viņas virtuvē un pamācīja:
— Ne tā. Kurš tev vispār mācīja gatavot?
Toms auga.
Vispirms viņš sāka iet bērnudārzā, pēc tam skolā. Mazs, ar atstāvošām ausīm, tēva brūnajām acīm un mātes spītīgo zodu. Viņam patika gaitenī uz tapetēm zīmēt mašīnas, un Ilze par to viņu nerāja.
Lai zīmē.
Tapetes tāpat bija vecas.
Vēlāk sākās runas par dzīvokli.
Sandra šo tematu pacēla kādā pavasarīgā svētdienā pusdienu laikā. Viņa atnāca ar pīrāgu un mapi.
— Andri, es te padomāju. Dzīvoklis taču ir uz tava vārda, un, ja nu, nedod Dievs, kaut kas notiek, Ilze var…
Viņa teikumu nepabeidza.
Taču Ilze saprata arī nepateikto.
Tas “var” nozīmēja — var tiesāties, atņemt, izlikt ārā.
— Mammu, ne tagad, — Andris noteica, pastumjot šķīvi tālāk.
— Bet kad? Tad, kad jau būs par vēlu?
Ilze grieza pīrāgu. Nazis gāja taisni, gabali sanāca gandrīz vienādi. Rokas viņai nedrebēja. Viņa vienkārši dalīja pīrāgu un klausījās, kā vīramāte skaidro savam dēlam, kādēļ viņa sieva ir apdraudējums.
— Sandra, pīrāgs ir ļoti labs, — Ilze sacīja. — Ar āboliem?
— Āboli ar kanēli. Tātad, Andri, es jau aprunājos ar notāru…
Andris paskatījās uz Ilzi.
Viņa pasmaidīja.
Viņš novērsa acis.
Pēc pusdienām Sandra atstāja mapi uz ledusskapja.
Ilze to redzēja katru reizi, kad ņēma pienu.
Bēša mape ar gumiju.
Viņa to neatvēra.
Ne tāpēc, ka baidītos.
Viņa vienkārši gaidīja.
Sarunas par dzīvokli kļuva regulāras.
Sandra zvanīja Andrim katru vakaru deviņos. Ilze zināja precīzu laiku, jo viņš vienmēr piecēlās, aizgāja gaitenī, pievēra durvis un runāja pusbalsī.
Agrāk viņš tā nedarīja.
Agrāk viņš sarunājās viņas klātbūtnē, skaļi, reizēm smiedamies.
Tagad viņš aizvēra durvis.
Ilze neklausījās.
Vismaz ne apzināti.
Taču dzīvoklis bija mazs, un vecās mājas sienas laida cauri gandrīz visu. Pie viņas nonāca tikai atsevišķi vārdi:
“dokumenti”, “notārs”, “dāvinājums”, “Mammu, es sapratu”.
Kādu vakaru, kamēr Andris bija dušā, viņa telefons uz naktsgaldiņa ievibrējās.
Ilze negrasījās skatīties.
Bet ekrāns pats iedegās, un virs tapetēm parādījās ziņa no “Mammas”:
“Dēliņ, es tevi pierakstīju pie notāra uz piecpadsmito. Dāvinājuma līgums. Viss būs labi, mīļais.”
Ilze izlasīja.
Ekrāns nodzisa.
Viņa apgūlās savā gultas pusē un aizvēra acis.
Miegs nenāca.
Viņa skaitīja plaisas griestos.
To bija septiņas.
Viena stiepās no lustras uz stūri kā upe kartē.
Toms reiz bija teicis, ka tā izskatās pēc pirātu kartes.
Toreiz Ilze smējās.
Tagad vairs ne.
No rīta viņa piezvanīja Inesei.
Inese nebija gluži draudzene.
Drīzāk kolēģe no klīnikas, kura pirms pieciem gadiem bija izgājusi cauri šķiršanās procesam un kopš tā laika zināja visu par papīriem, tiesām un notāriem.
Viņai bija īsi melni mati, paradums klikšķināt pildspalvu un frāze, ko viņa atkārtoja kā lūgšanu:
— Kamēr tu klusē, kāds cits jau kārto dokumentus.
— Inese, man vajag padomu.
— Juridisku?
— Dzīves.
Uz mirkli klausulē iestājās klusums.
— Nāc šurp. Es šodien esmu līdz diviem.
Ilze aizgāja pusdienu pārtraukumā.
Inese sēdēja pie reģistratūras letes, grauza burkānu un klausījās.
Viņa prata klausīties, nepārtraucot un tikai viegli sitot ar pildspalvu pret galdu vienmērīgā ritmā.
— Skaidrs, — viņa sacīja, kad Ilze bija beigusi. — Dzīvoklis ir uz vīra vārda. Tu ieguldīji ģimenes mājokļa atbalsta naudu un līdzekļus no vecmāmiņas istabas pārdošanas. Bērns tur ir deklarēts?
— Jā. Es arī.
— Laulība jums ir oficiāli reģistrēta?
— Septiņus gadus.
— Un dzīvokļa iegādei tiešām izmantojāt valsts piešķirto ģimenes atbalstu?
— Jā. Mēs parakstījām saistību, ka daļas jānoformē arī man un Tomam. Bet tās tā arī netika izdalītas.
Inese pārstāja klikšķināt pildspalvu.
— Ilze, tu saproti, ka tas ir pārkāpums? Viņam vajadzēja noformēt daļas sešu mēnešu laikā pēc apgrūtinājuma noņemšanas.
— Tagad saprotu.
— Un, ja viņš tagad pārformēs dzīvokli uz mātes vārda, neizdalot jums daļas…
— To var apstrīdēt?
Inese iesāka atbildi ar vienu īsu vārdu:
— Var.