— Taču labāk to apturēt, pirms viņš vispār paspēj kaut ko izdarīt.
Inese atvēra rakstāmgalda atvilktni un izvilka vizītkarti.
Balta kartīte ar ziliem burtiem.
Ģimenes tiesību advokāte.
— Piezvani viņai šodien. Neatliec uz rītdienu.
Advokāti sauca Līga.
Viņai bija mazliet pāri piecdesmit. Brilles karājās smalkā ķēdītē, un runāja viņa tā, it kā diktētu oficiālu protokolu: skaidri, īsi, bez liekiem ievadiem.
— Situācija pēc būtības nav sarežģīta. Valsts ģimenes atbalsts tika izmantots dzīvokļa iegādei, saistība par daļu izdalīšanu ir parakstīta, bet nav izpildīta. Jūsu vīram nav tiesību rīkoties ar šo īpašumu, kamēr nav noformētas daļas jums un bērnam. Ja dāvinājuma līgums tiks noslēgts, neievērojot šo pienākumu, to varēs prasīt atzīt par spēkā neesošu. Tomēr prātīgāk ir nepieļaut, lai līdz tam nonāk.
— Kas man tagad jādara?
— Iesniedziet zemesgrāmatā lūgumu nepieļaut nekādas reģistrācijas darbības ar dzīvokli bez jūsu piekrišanas un klātbūtnes. Paralēli sagatavojam prasību tiesai par īpašuma daļu izdalīšanu.
Ilze sēdēja birojā, kur gaisā sajaucās kafijas un papīra smarža.
Aiz loga smidzināja lietus. Pilieni lēni slīdēja lejup pa stiklu, it kā arī tie nekur nesteigtos.
— Līga, bet ja viņš par to uzzinās?
Advokāte paskatījās uz viņu pāri briļļu rāmim.
— Un ja jūs neko nedarīsiet, bet viņš paspēs dzīvokli pārrakstīt?
Ilze pamāja.
Taču šis mājiens vairs nebija tāds kā iepriekš.
Ne pakļāvīgs.
Drīzāk stingrs.
Nākamās trīs dienas viņa vāca dokumentus.
Klusi, uzmanīgi, gandrīz kā svešiniece pati savā mājā.
Viņas somā nonāca laulības apliecības kopija.
Pēc tam — Toma dzimšanas apliecības kopija.
Dzīvokļa pirkuma līgumu viņa atrada kumodes apakšējā atvilktnē, zem vecu žurnālu kaudzes.
Turpat bija arī notariāli apliecinātā saistība par īpašuma daļu izdalīšanu.
Un maksājumu dokumenti, kas apliecināja, ka pirkumā izmantots valsts piešķirtais ģimenes atbalsts.
Visu viņa salika brūngansarkanā ādas mapē, ko nopirka kancelejas preču veikalā aiz stūra.
Mape bija tieši tādā pašā tonī kā viņas zābaki.
Nez kāpēc tas viņai šķita svarīgi.
Andris neko nepamanīja.
Viņš atgriezās mājās ap septiņiem, paēda vakariņas, paskatījās televizoru un devās gulēt.
Vakaros viņš aiz aizvērtām durvīm runāja ar māti.
Ilze vairs neklausījās.
Viņai tas vairs nebija vajadzīgs.
Datumu viņa jau zināja.
Piecpadsmitais.
Bija atlikušas astoņas dienas.
Darbā neviens neko nenojauta.
Ilze smaidīja pacientiem, izsniedza pieraksta talonus, aizpildīja žurnālu.
Reizēm Inese uzmeta viņai skatienu no blakus galda, taču neko nejautāja.
Viņa prata neuzdot jautājumus brīžos, kad redzēja — cilvēks turas un tiek galā.
Divpadsmitā vakarā Ilze iesniedza lūgumu zemesgrāmatā.
Elektroniski, caur valsts pakalpojumu portālu.
Lūgumu nepieļaut reģistrācijas darbības ar dzīvokli bez viņas personīgas piekrišanas.
Līga pa telefonu pārbaudīja formulējumu un īsi noteica:
— Labi. Tagad prasības pieteikums.
Prasību tiesā iesniedza trīspadsmitajā.
Tajā tika lūgts noteikt un izdalīt daļas kopīpašumā uz dzīvokli, kas iegādāts, izmantojot valsts ģimenes atbalsta līdzekļus.
Tiesas kancelejā Ilze parakstīja dokumentus ar svešu dienesta pildspalvu, kuras vāciņš bija piesiets pie aukliņas.
Viņa uzrakstīja savu uzvārdu un pēkšņi sajuta, kā pirksti atslābst.
It kā tie beidzot būtu palaiduši vaļā kaut ko ilgi saspiestu.
Ārā bija drēgns.
Novembris. Sīks lietus. Vējš sita sejā.
Viņa nopirka kafiju automātā pie dzelzceļa stacijas.
Rūgtu, nepatīkamu kafiju papīra krūzītē.
Un izdzēra to līdz pēdējam malkam, stāvot zem nojumes, kamēr ūdens straumītēs tecēja lejup pa pakāpieniem.
Piecpadsmitais pienāca ātri.
Tajā rītā Ilze, kā parasti, pagatavoja brokastis: Tomam putru, Andrim sviestmaizes un tēju.
Toms pļāpāja par skolu un par to, kā Juris no paralēlklases bija atnesis kāmīti, bet tas izbēdzis un palīdis zem sola.
— Mammu, mums arī varētu būt kāmītis?
— Paskatīsimies.
— Tas nozīmē, ka nevarēs?
Ilze pasmaidīja un sabužināja dēlam matus.
Tie bija stīvi, gluži kā Andrim.
Un pakausī — divi nepaklausīgi virpuļi.
Andris steidzās.
Tēju viņš izdzēra kājās stāvot, uzvilka jaku un pārbaudīja kabatas.
— Šodien būšu vēlāk, — viņš pateica, neskatīdamies uz Ilzi.
— Labi.
Viņš aizgāja.
Durvis aizcirtās.
Ilze noņēma no galda viņa krūzi, izmazgāja un nolika otrādi uz trauku žāvētāja.
Pēc tam apsēdās pie galda un sāka gaidīt.
Zvans pienāca divos pēcpusdienā.
Andris.
Viņa balss skanēja dīvaini — saspringti, it kā viņš runātu caur sakostiem zobiem.
— Ilze. Tu kaut ko esi izdarījusi ar dzīvokli?
— Ko tu ar to domā?
— Tu ļoti labi saproti, par ko es runāju. Mēs ar mammu aizgājām pie notāra. Notārs pateica, ka dzīvoklim ir ierobežojums reģistrācijas darbībām. Un vēl, šķiet, kaut kāda lieta tiesā.
Ilze neatbildēja uzreiz.
Pagalmā sētnieks vilka lāpstu pa asfaltu, lai gan sniega vēl nebija.
Vienkārši skrāpēja tukšu bruģi — laikam aiz ieraduma.
— Ilze, tu mani dzirdi?
— Dzirdi.
— Tu to izdarīji?
— Jā.
Iestājās klusums.
Tas ilga tikai kādas desmit sekundes, tomēr Ilze paspēja pamanīt, ka ledusskapis sācis rūkt skaļāk. It kā arī tas gaidītu, kas notiks tālāk.
— Kāpēc?
— Andri, tu grasījies atdot mūsu dzīvokli savai mātei. Dzīvokli, kura iegādē izmantots valsts atbalsts mūsu ģimenei un nauda no manas vecmāmiņas istabas pārdošanas. Dzīvokli, kurā dzīvo un ir deklarēts mūsu dēls. Tu tiešām man jautā — kāpēc?
— Mamma teica, ka tā būs drošāk.
— Drošāk kam?
Viņš neatbildēja.
Klausulē bija dzirdama viņa elpa — smaga, saraustīta, it kā viņš tikko būtu uzskrējis pa kāpnēm.
— Parunāsim mājās, — viņš beidzot izspieda.
— Jā. Parunāsim.
Mājās viņš atnāca septiņos.
Bez ziediem.
Bez kūkas.
Sandra viņam līdzi nebija, un Ilze to uztvēra kā nelielu uzvaru.
Vai vismaz kā īsu atelpu pirms nākamā raunda.
Toms savā istabā pildīja mājasdarbus.
Ilze aizvēra virtuves durvis.
Andris apsēdās pie galda savā ierastajā vietā — ar muguru pret logu.
Viņa apsēdās pretī.
Starp viņiem stāvēja cukurtrauks.
Balts, ar nosistu maliņu.
Viņi to bija nopirkuši krāmu tirdziņā savā pirmajā kopdzīves gadā, kad vēl brīvdienās mēdza ilgi staigāt pa pilsētu.
— Paskaidro man to, — Andris iesāka.
— Nē. Vispirms tu paskaidrosi man.
Viņš pacēla acis.
Pelēkas.
Nogurušas.
Ap muti bija parādījušās grumbas, kuru pirms septiņiem gadiem tur nebija.
Viņam bija trīsdesmit deviņi, bet izskatījās vecāks.
Vai varbūt tā tikai šķita dzeltenajā lampas gaismā virs galda.
— Mamma teica, ka, ja mēs kādreiz šķirsimies, tu atņemsi dzīvokli.
— Andri, mēs nešķiramies.
— Bet mamma saka…
— Tava mamma to saka kopš mūsu kāzu dienas. Septiņus gadus, Andri. Septiņus gadus viņa tev skaidro, ka es esmu drauds. Un ne reizi tu viņai neesi pateicis: “Mammu, tā ir mana sieva.”
Viņš paberzēja deguna sakni.
Vecs ieradums no jaunības laikiem — tā viņš darīja, kad nervozēja.
— Es nedomāju, ka tu uzzināsi.
— Tu nedomāji, ka es uzzināšu, ka tu mēģini pārrakstīt mūsu dzīvokli savai mātei? Vai arī tu vienkārši vispār nedomāji?