Kad mana vīramāte jau trešo reizi mēģināja ievilkt manā dzīvoklī divus smagus iepirkumu maisus, es vairs netērēju spēkus strīdam. Vienkārši noņēmu viņas roku no durvju roktura, noliku maisus kāpņu telpā un mierīgi palūdzu viņai aiziet.
— Tu tā nedrīksti darīt! — viņa iekliedzās tik skaļi, ka pretējā dzīvokļa durvīs aiz actiņas kaut kas sakustējās. — Runa ir par trim izsalkušiem bērniem! Par tavu pašu ģimeni!
— Ilzes kundze, tie nav mani bērni. Un par šo pārtiku samaksāju es.
— Tāpēc, ka tev ir, no kā maksāt! Nabaga Sandrai nekā nav!
Tajā brīdī es izvilku telefonu un piezvanīju savam vīram Jānim.
— Brauc mājās, — es teicu, kad viņš pacēla klausuli. — Tava māte stāv pie mūsu durvīm un pieprasa, lai turpmāk mēs uzturam tavu māsu un viņas trīs bērnus.
Otrā galā iestājās gara pauze.
Pēc brīža Jānis ierunājās tik klusi, ka es tik tikko viņu sadzirdēju:
— Anna, par kādiem iepirkumiem tu runā?
Tobrīd es vēl nenojautu, ka šis jautājums izrādīsies daudz svarīgāks par viņa mātes kliegšanu.
Man ir trīsdesmit astoņi gadi, un kopā ar Jāni mēs Jelgavā dzīvojam jau vienpadsmito gadu. Mūsu mājas ir piecdesmit astoņu kvadrātmetru dzīvoklis ceturtajā stāvā, ko pirms septiņiem gadiem nopirkām kredītā. Es strādāju zobārstniecības klīnikā reģistratūrā, bet Jānis ir maiņas vadītājs uzņēmumā, kas ražo detaļas autobūves nozarei. Milzīgu uzkrājumu mums nav, taču dzīvojam normāli. Rēķinus nomaksājam laikā, reizi gadā atļaujamies dažas dienas atpūsties un pamazām kaut ko atliekam nebaltām dienām.
Bērnu mums nav. Ne jau tāpēc, ka mēs pārāk augstu vērtētu savu brīvību, kā mana vīramāte mēdza indīgi piezīmēt. Dzīve vienkārši bija iegrozījusies tā, kā bija iegrozījusies, un man nebija vēlēšanās par to atskaitīties katrās ģimenes pusdienās.
Jāņa māsa Sandra bija trīsdesmit četrus gadus veca, un viņa viena audzināja trīs bērnus: divpadsmitgadīgo Tomu, deviņgadīgo Lauru un piecgadīgo Robertu. Pirms diviem gadiem viņa izšķīrās un dzīvoja īrētā dzīvoklī Pārlielupē.
Pēc šķiršanās viņai patiešām klājās smagi. Bijušais vīrs uzturlīdzekļus maksāja neregulāri, bet Sandra strādāja nepilnu slodzi kosmētikas un sadzīves preču veikalā. Mēs palīdzējām, cik vien varējām.
Pagājušajos Ziemassvētkos tieši mēs nopirkām bērniem ziemas zābakus. Martā apmaksājām Toma klases ekskursiju. Vasarā divas nedēļas bērni pusdienoja pie mums, kamēr Sandra bija darbā.
Es to nekad nebiju nožēlojusi.
Mani sāka nogurdināt kas cits — Ilzes kundze jebkuru palīdzību uztvēra kā pašsaprotamu pienākumu, bet atteikumu uzskatīja gandrīz par personisku apvainojumu.
— Jums jau viegli, — viņa mēdza atkārtot. — Divi cilvēki, divas algas. Sandra viena pati sitas pa dzīvi.
Ne reizi vien mēģināju viņai paskaidrot, ka aiz mūsu divām algām stāv arī divu cilvēku darbs, kredīts, rēķini un mūsu pašu izdevumi. Taču katru reizi Ilzes kundze apvainojās.
Septembra beigās mēs ar Jāni nolēmām saimniekot apdomīgāk. Daudzdzīvokļu mājai bija pacelta apsaimniekošanas maksa, turklāt mašīnai vajadzēja salabot vairākas lietas. Sākām iepriekš plānot ēdienkarti visai nedēļai un sestdienās braucām lielākā iepirkšanās reizē.
Tajā konkrētajā sestdienā veikalā atstāju gandrīz simt divdesmit eiro.
Nopirku vistas fileju, malto gaļu, sieru, olas, dārzeņus, augļus, pienu, rīsus, miltus, veļas līdzekli un vēl dažas saimniecībai vajadzīgas lietas. Daļu gaļas biju iecerējusi sadalīt porcijās un ielikt saldētavā.
Jānis tajā priekšpusdienā strādāja ārkārtas maiņā. Es tikko biju pārnākusi no veikala, kad iezvanījās domofons.
Tā bija Ilzes kundze.
— Es tikai uz piecām minūtēm, meitiņ!
Man nepatika, ka viņa mani sauca par meitiņu, tomēr ielaidu viņu iekšā.
Tiklīdz viņa iegāja virtuvē, viņas skatiens uzreiz apstājās pie maisiem, kas rindojās uz darba virsmas.
— Ak, cik labi! Es atnācu pašā laikā!
Sākumā nodomāju, ka viņa joko.
— Kādam laikam?
— Nu, Sandrai taču. Vakar ar viņu runāju, ledusskapis tukšs. Iedomājos ieskriet pie jums un aiznest viņiem kaut ko ēdamu.
Es vēl nepaspēju neko pateikt, kad viņa jau atvēra ledusskapja durvis.
— Šo sieru paņemšu. Un vistu arī. Trīs bērniem svētdien būs tieši laikā. Banānus arī padod, Roberts tos dievina.
— Ilzes kundze, pagaidiet mirkli!
Bet viņa jau bija sākusi kraut produktus vienā no maisiem.
— Cik jogurtu te ir? Astoņi? Tad sešus paņemšu līdzi.
— Es to visu pirku mums.
— Un kas par to? Jūs esat divi, viņi — četri!
— Tas nenozīmē, ka jūs drīkstat visu nest prom, man pat nepajautājot.
Tikai tad viņa pirmo reizi paskatījās uz mani tā, it kā es būtu pateikusi kaut ko pavisam neiedomājamu.
— Tu nopietni bērniem žēlo mazliet ēdiena?
— Es neko nežēloju. Bet par šādām lietām jālemj man un Jānim.
— Jānis jau ir izlēmis!
Es sastingu.
— Lūdzu?
— Viņš teica, ka no šī brīža jūs gādāsiet par Sandras ģimenes nedēļas pārtiku. Nesaki tikai, ka neko nezini!
Virtuvē pēkšņi kļuva tik kluss, ka varēju saklausīt pat ledusskapja vienmērīgo dūkšanu.
— Kad viņš to teica?
Ilzes kundze uz mirkli samulsa.
— Pagājušajā nedēļā. Pa telefonu.
— Tad lai viņš to pasaka arī man. Līdz tam, lūdzu, salieciet visu atpakaļ.
Un tad viņa uzsprāga.
Viņa sauca mani par egoisti. Teica, ka es nesaprotot, ko nozīmē ģimene. Ka Jānis esot pelnījis daudz labāku sievu. Beigās viņa izmeta, ka tad, ja man pašai būtu bērni, varbūt manī būtu kaut kripatiņa sirds.
Pēc šiem vārdiem es apklusu.
Ne tāpēc, ka man nebūtu, ko atbildēt.
Vienkārši viņa ļoti labi zināja, kur jāiesit, lai sāpētu visvairāk.
Es atvēru maisus, saliku tajos atpakaļ visu, ko viņa bija izņēmusi no ledusskapja, un aiznesu tos līdz ārdurvīm.
Ilzes kundze nāca man pakaļ ar piesarkušu seju.
— Par šo Jānis vēl noteikti uzzinās!