— Ilze, kas tev notiek, kāpēc telefonu necel? Mēs jau esam uz šosejas! Vēl kāda stunda, liec tējkannu virsū! — Ineses, mana nelaiķa vīra māsas, balss iecirtās klausulē tik spalgi, ka man nācās samazināt skaļumu, citādi telefona skaļrunis sāktu čerkstēt.
Es paskatījos ekrānā. 30. decembris. Pulkstenis rādīja 14:15. Aiz loga nesteidzīgi bira slapjš sniegs, kas, pieskaroties asfaltam, tūlīt izšķīda pelēcīgā putrā.
Manā dzīvoklī smaržoja pēc tikko samaltas kafijas un pavisam viegli — pēc skujām. Istabas stūrī stāvēja neliela eglīte. To biju izrotājusi iepriekšējā vakarā, skatoties vecu filmu, bez liekas greznības, bet ar gaumi.
— Inese, — es mierīgi atteicu un iedzēru malku kafijas, ļaujot sev vēl mirkli izbaudīt virtuves klusumu. — Uz kurieni jūs īsti braucat?
— Nu tu gan, mīļā! — klausulē ieskanējās smiekli. Fonā atskanēja bērnu spiedzieni un kāda vīrieša dobja rēkoņa. — Protams, uz vasarnīcu! Pie mums! Mēs izlēmām — ko tur pilsētā skābt? Salātus vedam līdzi, Andris uguņošanu sapircis. Tu tikmēr lēnām sagatavo pirtiņu, labi? Mēs taču ar bērniem, lai māja jau silta, kad ierodamies.
“Pie mums.”
Šis mazais vārdu savienojums man ausīs griezās jau trešo gadu — kopš brīža, kad vairs nebija mana vīra, Ineses brāļa.
Vasarnīca patiesībā bija pamatīga, no koka būvēta māja, laba un izturīga, tikai tāda, kas nemitīgi prasa rūpes. To man bija atstājuši mani vecāki. Nevis vīrs. Tomēr Ineses izpratnē tā bija “mūsu ģimenes ligzda”, vieta, uz kuru viņai it kā pienācās mūža caurlaide atpūtai jebkurā brīdī.
— Inese, — es turpināju tikpat rāmi, pati pārsteigta sajūtot, kā iekšējais saspringums pamazām atkāpjas. — Es neesmu vasarnīcā.
Klausules otrā galā iestājās klusums. Varēja dzirdēt vienīgi riepu vienmērīgo švīkstoņu pa slapjo ceļu un klusu radio murdoņu automašīnā.
— Kā tas ir — neesi? — Ineses balsī svētku priecīgais skanējums pazuda, tā vietā parādījās tas vēsais metāliskais tonis, ko es pārāk labi pazinu. — Un kur tad tu esi? Mēs taču runājām, ka Jaunais gads ir ģimenes svētki.
— Mēs neko nerunājām, Inese. Tu mani vienkārši nostādīji fakta priekšā. Es esmu mājās. Rīgā.
— Tā, — viņa novilka, un bija skaidrs, ka viņa jau steigā pārbīda savus plānus pa jaunam.