— Saki PIN kodu! Ātri, nosauc tos četrus ciparus! — vīramātes balss iešķindējās tik pavēlnieciski, it kā viņa nevis stāvētu manā priekšnamā, bet vadītu grants kravas izkraušanu karjerā.
Es sastingu ar smagu pārtikas maisu rokās. Uz manas pašas dzīvokļa sliekšņa, plati iepletusi kājas masīvās ortopēdiskās kurpēs, stāvēja Sandra. Galvvidū viņai kareivīgi slējās smaragdzaļa berete, bet labajā rokā, gandrīz pie mana deguna, viņa triumfējoši turēja zaļu plastmasas gabalu. Manu algas karti.
No vannasistabas, kur jau otro stundu ar caurulēm ņēmās no apsaimniekošanas uzņēmuma izsauktais santehniķis Jānis, atskanēja kluss krītošas uzgriežņu atslēgas šķindziens un ieinteresēta balss:
— Oho, laupīšana gaišā dienas laikā! Saimniec, man zvanīt policijai vai pati tiksiet galā? Ja vajag, man te ir smaga regulējamā atslēga, varu aizdot argumentu pastiprināšanai!
— Klusu, cauruļu meistari! — Sandra uzrēja vannasistabas virzienā, pat nepagriezusi galvu. — Skrūvē savus uzgriežņus, kamēr neesmu uzrakstījusi oficiālu sūdzību apsaimniekotājam! Un tu, Inese, netaisi tādu seju, it kā es tev pēdējo dzīves prieku atņemtu. Nosauc ciparus, tev saka!
Es lēnām nolaidu produktu maisu uz pufiņa. Sandras sirdsapziņa bija līdzīga svētku servīzei — no dvēseles dziļumiem tā tika izcelta tikai īpašos gadījumos un vienīgi tādēļ, lai viesu priekšā radītu iespaidu. Ikdienā vīramāte dzīvoja pēc nelokāma principa: vecākajam ģimenē jāuzrauga nesaprātīgie jaunākie, citādi tie savu dzīvi aizlaidīs postā.
— Sandra, — es novilku šalli un centos runāt pēc iespējas mierīgāk, lai gan iekšā jau sāka vārīties milzīgs rūpnieciskais katls. — Vai jums nešķiet, ka esat kaut ko sajaukusi? Tā ir mana bankas karte. Tā atradās manā makā. Maks bija manā aizvērtajā somā. Un soma karājās koridorā uz āķa.
— Tava soma bez jebkādas uzraudzības karājās uz pakaramā! — vīramāte atcirta, ne mirkli nesamulsusi. Viņas dzelžainā loģika kārtējo reizi izmeta neiespējamu kūleni, tomēr pārliecinoši turpināja ceļu svešas naudas virzienā. — Tā pati mani izprovocēja! Es atnācu apraudzīt dēlu, skatos — soma vaļā. Ja nu no tās izkrituši svarīgi dokumenti? Kā gādīgai mātei man bija pienākums pārbaudīt saturu un ieviest kārtību!
— Un pavisam nejauši jūs maka visdziļākajā kabatiņā sataustījāt plastmasas karti?
— Netēlo gudrinieci! Man darbā grāmatvedībā neviens tā neuzdrošinājās pretī runāt! — Sandra pavicināja karti gaisā. — Es šonakt gandrīz ne acu neaizvēru! Spiediens lēkāja līdz simt astoņdesmit! Es domāju par jūsu nākotni. Jūs taču vispār nemākat saimniekot! Gatavi izšķērdētāji! Vakar Andris izpļāpājās, ka esi nopirkusi sev jaunus zamšādas zābakus. Zamšādas, Inese! Mūsu dubļos un slapjdraņķī! Tas ir tiešs uzbrukums ģimenes budžetam!
Sandra paspēra soli pie pufiņa un bez jebkādas kautrēšanās ielūrēja manā iepirkumu maisā.
— Tā! Es jau zināju! — viņa uzvaras priekā izvilka sviesta paciņu. — Astoņdesmit divi ar pusi procenti tauku! Kāpēc jums vajadzīgs tik dārgs sviests? Varējāt paņemt margarīnu, tas ir trīsreiz lētāks, bet uz maizes atšķirību vispār nejūt! Un kas tas vēl?
Vīramāte aizdomīgi, ar diviem pirkstiem, izcēla no maisa zaļu, pumpainu augli.
— Avokado? — viņa skaļi sašuta. — Kas tas par krokodila olu? Kāpēc jūs mājās stiepjat tādu eksotiku? Mums pašiem ir kartupeļi, burkāni, bietes! Un šis kas? Auksti kūpināta desa? Inese, jūs sevi par arābu šeihiem iedomājaties? Desu jātaisa pašiem! No aknām, sīpolu mizām un mannas! Sanāk barojoša masa — uzsmērē uz batona, un ir gan sātīgi, gan veselīgi. Šovakar jums izvārīšu veselu katlu tādas masas, nedēļai pietiks!
Es mierīgi izvilku no mēteļa kabatas telefonu.
— Un ko tad jūs ierosināt? — pajautāju, atverot bankas lietotni.
— Es neko neierosinu, es apstiprinu jaunu dzīves kārtību! — Sandra lepni izslēja krūtis, un tajā brīdī viņa atgādināja balodi, kas no sugasbrāļiem atkarojuši veselu maizes klaipu. — No šodienas mūsu ģimenē tiek ieviests stingras finanšu diktatūras režīms. Es, kā bijusī gaļas kombināta vecākā grāmatvede, ņemu jūsu ienākumus savā personīgajā, nepārtrauktajā kontrolē. Algas pārskaitīsiet man. Es jums izsniegšu skaidru naudu. Pirmdienās. Stingri transportam, pusdienām rūpnīcas ēdnīcā un kefīra pakai. Pārējais nonāks stratēģisko uzkrājumu fondā. Saki PIN kodu, es tūlīt aizskriešu līdz bankomātam un izņemšu tavu avansu, pirms tu to notriec lūpu krāsās.
Es ekrānā atvēru vajadzīgo kontu.
— Tātad jūs gribat teikt, ka turpmāk personīgi noteiksiet, ko drīkstu pirkt un ko ne? — es pārjautāju, vienlaikus nospiežot pogu “Bloķēt karti”.
— Protams! Jūs taču esat kā mazi bērni. Dodiet jums vaļu — visu algu izšķiedīsiet restorānu ēdienos un kinoteātros. Bet dzīvot vajag taupīgi! Cents pie centa! Nu, nosauc ciparus. Man atmiņa profesionāla, iegaumēšu ar pirmo reizi.
Telefona ekrānā parādījās zaļš paziņojums, ka karte veiksmīgi bloķēta. Es iebāzu telefonu atpakaļ kabatā un devos uz virtuvi.
— Nāciet iekšā, Sandra. Iedzersim tēju. Pie viena arī apspriedīsim jūsu jauno finanšu diktatūru.
Vīramāte aizdomīgi samiedza acis, tomēr karti iebāza sava bezizmēra vilnas mēteļa kabatā. Acīmredzot viņa nolēma, ka esmu morāli padevusies un tūlīt paklausīgi pierakstīšu viņai tos kārotos četrus ciparus.