Viņa ienāca virtuvē ar tādu izteiksmi, it kā būtu ieradusies nevis ciemos, bet pārņemt valdību. Apsēdās pie galda, uzlika somu sev klēpī un sāka tajā rakāties. No tās bezdibena pēc brīža tika izvilkta bieza klade ar apbružātiem mākslīgās ādas vākiem.
— Lūk! — Sandra ar plaukstu uzsita pa galdu tieši blakus kladei. — Te man viss ir sarakstīts. Sīki un smalki! Es jūsu izšķērdīgo dzīvošanu esmu salikusi pa punktiem. Izstrādāju stingru izdevumu samazināšanas plānu tuvākajiem pieciem gadiem.
Es ieslēdzu tējkannu un no skapīša izņēmu krūzes. Tajā pašā mirklī no virtuves iekārtas apakšas nesteidzīgi izlīda mūsu resnais rudais kaķis Barmalejs. Viņš pienāca pie Sandras kājām, apostīja viņas ortopēdisko kurpi, skaļi nošķaudījās un ar visu savu kaķa būtību parādīja, ko domā par šo sanāksmi. Pēc tam viņš cienīgi aizsoļoja zem radiatora.
— Ak tu pūkainais parazīts! — Sandra riebumā parāva kājas zem krēsla. — Starp citu, tieši par to! Pirmais punkts manā uzskaitē. Mājdzīvnieku uzturēšana! Jūs šim liekēdim pērkat barību par desmit eiro iepakojumā! Tas taču ir neprāts! Manā laikā kaķi ēda lētas zivis ar makaroniem un vēl peles ķēra. Bet šis drīz sāks pieprasīt delikatešu šķēlītes. Kaķis jāpārliek uz putrām ar lētu zivi! Ietaupījums — trīsdesmit eiro mēnesī.
— Pierakstīju, — es pamāju, nolikdama viņai priekšā tējas krūzi. — Kaķim putras. Kas vēl ir jūsu brīnumainajā taupības programmā?
Mana šķietamā padevība Sandru acīmredzami iedvesmoja. Viņa pāršķīra lapu. Klade bija pierakstīta blīvā, asā rokrakstā, kur katrs burts izskatījās pēc neliela pārmetuma.
— Otrais punkts! Elektrība un ūdens! — Sandra pacēla rādītājpirkstu kā skolotāja pie tāfeles. — Vakar apskatīju jūsu rēķinus. Jūs te ūdeni laižat tā, it kā jums virtuvē būtu personīgais ūdenskritums! Inese, trauki jāmazgā bļodā. Ielej ūdeni, piepilina mazgājamo līdzekli, nomazgā visu pēc kārtas un tad ātri noskalo. Un ledusskapis? Kādēļ tas jums strādā uz pilnu jaudu? Uz nakti to vispār var izraut no kontaktligzdas. Pa nakti ēdiens nesabojāsies, virtuvē tāpat nav karsti. Un tualete! Kāpēc katru reizi jānoskalo pilna tvertne? Ielieciet tur ķieģeli! Ūdens daudzums samazināsies, un ietaupījums būs milzīgs.
— Ķieģelis poda tvertnē un ledusskapis naktī bez elektrības, — es mierīgi atkārtoju, lejot tēju arī sev. — Izcila stratēģija. Bet produktus, kas tomēr sabojāsies, mēs pēc tam pārstrādāsim tajā pašā mannas desā?
— Nepārtrauc! — vīramāte bija uzņēmusi apgriezienus. — Tālāk! Tualetes papīrs. Es nesaprotu, kādēļ jūs pērkat trīsslāņu papīru ar kumelīšu aromātu. Kumelītes tualetē ir sīkumaina izrādīšanās un pilnīgi nepamatota greznība! Parasts pelēkais papīrs, rullis par kādiem trīsdesmit centiem — tas ir tas, kas jums vajadzīgs. Skarbs, toties audzina raksturu. Ietaupījums — divi eiro.
— Kumelītes atceļam, pārejam uz skarbu disciplīnu, — es iemalkoju tēju. — Atzīmēts.
— Ceturtais punkts! — Sandra, pirms pāršķirt nākamo lapu, apslapināja pirkstu. — Sadzīves ķīmija! Vannasistabā stāv trīs šampūna pudeles. Tavs, Andra un vēl kaut kāds kondicionieris. Jūs ko, estrādes mākslinieki esat? Viena gabaliņa saimniecības ziepju pilnīgi pietiek visam. Ar tām var gan matus mazgāt, gan zeķes izberzt, gan grīdu noslaucīt. Mati būs biezi un stingri!
Virtuvē drošā solī ienāca santehniķis Jānis. Vienā rokā viņam bija regulējamā atslēga, otrā — gabals vecas caurules.
— Saimniece, ļoti atvainojos, — viņš uzrunāja mani, — bet jums tur sifona blīve pavisam izjukusi, būs jāliek jauna. Un jūs, cienītā kundze, — Jānis ar interesi paskatījās uz Sandru, — par tām saimniecības ziepēm gan velti cilvēkus kūdāt. Mana sievasmāte reiz taupības nolūkos ar tādām izmazgāja galvu. Pēc tam trīs dienas nevarēja izķemmēties. Beigās nācās nogriezt pavisam īsus. Toties uz frizieri ietaupīja lieliski, to nevar noliegt. Šampūns pēc tam tiešām vairs nebija vajadzīgs.
— Jūs, strādniek, neviens neprasīja! — Sandra sašutusi uzšņāca. — Nodarbojieties ar savām caurulēm! Te nu gan saradusies vesela bezmaksas padomdevēju armija!
Jānis tikai paraustīja plecus, ielēja sev glāzē ūdeni no krūzes, izdzēra un pavisam mierīgi aizgāja atpakaļ uz vannasistabu. Ejot viņš zem deguna nomurmināja:
— Mana sieva ir svēta sieviete. Apprecējās vispār bez radiem komplektā…
— Tātad, — Sandra atkal ieurbās kladē, izliekoties, ka santehniķa piezīmi nav dzirdējusi. — Manikīrs. Inese, tev ir četrdesmit pieci gadi! Ko tu vēl grasies pievilināt ar tiem nagiem? Tev ir likumīgs vīrs. Paņem nagu vīlīti par vienu eiro, apvīlē, uzklāj caurspīdīgu laku — un skaistums gatavs. Bet nē, jāstaigā pa saloniem un jānes nauda svešām meistarēm! Un drēbes! Es redzēju tavus tērpus skapī. Kāpēc pirkt jaunu, ja vecais vēl nav izdilis līdz caurumiem? Var taču aizlāpīt, pāršūt, sliktākajā gadījumā uzlikt aplikāciju. Un uz darbu var iet kājām, nevis braukt ar autobusu. Tikai piecas pieturas! Veselībai nāktu par labu.
Es piegāju pie ledusskapja, no magnētiņa noņēmu tīru piezīmju lapiņu, paņēmu pildspalvu un apsēdos pretī vīramātei.
— Ziniet, Sandra, jūs mani beidzot pārliecinājāt. Stingra finanšu diktatūra patiešām ir lieliska doma. Mēs ar Andri tiešām tērējam pārāk daudz. Ģimenes budžets jāņem dzelžainā kontrolē.
— Nu redzi! — viņa triumfējoši iesaucās un izslēja plecus. — Es taču teicu! Es sliktu neieteikšu! Dod kartes ciparus, es aiziešu izņemšu naudu, un sāksim jaunu, pareizu dzīvi.
— Vienu mirklīti, — es pacēlu roku, aicinot viņu pieklusēt. — Ja mums tagad ir kopīgs ģimenes katls un vispārējas taupības režīms, tad noteikumiem jāattiecas uz visiem procesa dalībniekiem bez izņēmuma. Kā bijusī grāmatvede jūs taču nevarat tam nepiekrist. Debetam jāsakrīt ar kredītu. Tāpēc sāksim ar kārtīgu revīziju arī jūsu personīgajās finansēs. Diktējiet!
Sandra apmulsusi sāka mirkšķināt. Viņas smaragdzaļā berete mazliet noslīdēja uz kreiso ausi.