— Manējās? — Sandra izbrīnīti iepleta acis. — Kādā sakarā jūs grasāties līst manā makā? Es esmu pensionāre ar darba stāžu! Savu mūžu rūpnīcā esmu nostrādājusi godīgi!
— Tieši tādā sakarā, mammu, — es tikpat rāmi paskaidroju. — Ja taupām, tad taupām visi. Mēs taču esam ģimene, vai ne? Nekādu īpašo privilēģiju. Tātad pierakstu: jūsu pensija — divi simti četrdesmit eiro. Turklāt mēs ar Andri katru mēnesi pārskaitām jums vēl divsimt eiro — tāpat vien, jūsu mazajiem prieciņiem, kā brīvprātīgu dēla atbalstu. Kopā sanāk četri simti četrdesmit eiro mēnesī. Vienam cilvēkam tā ir gluži pieklājīga summa. Tagad, lūdzu, soli pa solim apskatīsim, kur šī nauda paliek.
— Tā ir mana personīgā nauda! — Sandra sašutusi iesaucās un instinktīvi ar abām plaukstām aizsedza savu dermatīna kladi. — Es to esmu nopelnījusi!
— Mēs ar Andri arī savējo no ielas nesalasām, — mierīgi atbildēju, uz lapas ievilkdama pirmo rindiņu. — Bet, ja jau esam vienojušies dzīvot pēc principa “cents pie centa”, tad sāksim ar pagājušo mēnesi. Jūs nopirkāt “brīnummatraci pret visām kaitēm” par simt deviņdesmit eiro. No tiem pārdevējiem, kas staigā pa dzīvokļiem. Matraci, kurā, pēc viņu vārdiem, esot iešūta Himalaju kamieļa vilna.
— Tas ir ārstniecisks! Man mugura pēc tā vairs nesāp! — Sandra karsti iebilda.
— Mugura jums pārstāja sāpēt tāpēc, ka mēs apmaksājām profesionālu masāžas kursu klīnikā, — es nepacēlu balsi un turpināju veikt piezīmes. — Bet jūsu brīnummatracis, tiklīdz to kārtīgi apskatīja, izrādījās piebāzts ar visparastāko lēto sinteponu. Simt deviņdesmit eiro aizgāja vējā. Pierakstu: līdzekļu izlietojums apšaubāmam mērķim. Ejam tālāk. Pirms trim nedēļām jūs televīzijas veikalā pasūtījāt “beznosacījumu bagātības amuletu” no slavenā ekstrasensa. Septiņdesmit pieci eiro plus kurjera piegāde. Es pati to paciņu pieņēmu.
Vannasistabā atkal nošķindēja instruments. Šoreiz Jānis pat necentās neko komentēt, tikai skaļi un ļoti daiļrunīgi noņurdēja.
— Tas bija ieguldījums mājas enerģētikā! — Sandra mēģināja aizstāvēties. — Jūs neko nesaprotat no smalkajām matērijām! Šis amulets pievelk naudas plūsmas!
— Spriežot pēc tā, ka šodien gribējāt savākt manu algas karti, amulets strādā ar nopietniem traucējumiem, — noteicu un savā sarakstā ievilku treknu ķeksīti. — Naudas plūsmu tas ir pievilcis vienīgi televīzijas maga kabatai. Nākamais punkts. Jūs iegādājāties magnētiskās zolītes no klejojoša Tibetas mūka. Simt divdesmit eiro.
— Tās izlīdzina auru!
— Tās ir izgrieztas no bieza kartona un aplīmētas ar foliju, — es sausi piebildu. — Turpinām. Iknedēļas vizītes pie frizieres Ilzes. Ieveidošana, ilgviļņi, violetais tonējums. Sandra, kam jums vajadzīgas tik dārgas violetas lokas? Nopērciet gabalu saimniecības ziepju! Mazgāsiet ar tām matus, tie kļūs kupli un stipri. Jūs pati man nupat to ieteicāt. Ietaupījums būtu milzīgs.
Tieši tajā brīdī Barmalejs, kurš visu šo laiku bija tupējis zem galda, nolēma paberzēt muguru pret krēsla kāju. Uz šī krēsla karājās Sandras bezizmēra soma. Tā sašķiebās, un no ārējās kabatas uz linoleja izslīdēja saburzīts čeks. Es pieliecos, pacēlu to un izlīdzināju uz galda.
— Ak, cik aizraujoši, — es uzmanīgi izlasīju uzrakstīto. — Šodienas datums. Konditoreja “Saldā paradīze”. Kūka “Šokolādes trifele” — seši eiro. Kapučīno ar mandeļu pienu — četri eiro. Kopā desmit. Sandra, kā tad paliek ar stingro taupības režīmu? Jūs taču nupat apgalvojāt, ka pirkt dārgāku sviestu ir izšķērdība.
Sandra veikli izrāva čeku man no rokām un saņurcīja to dūrē.
— Man to vajadzēja spiedienam! — viņa uzreiz atrada paskaidrojumu. — Es sanervozējos, cukurs nokritās, ārsts ieteica uzņemt glikozi!
— Ārsts tiešām ieteica apēst trifeļu kūku par sešiem eiro un uzdzert mandeļu piena kapučīno? — pārjautāju, ierakstot lapā jaunu piezīmi. — Brīnišķīga medicīna. Un es vēl domāju, kur paliek mūsu divsimt eiro dēla palīdzības.
— Kā tu uzdrīksties?! — viņa sāka šņākt. — Es esmu gados! Man arī pienākas mazi prieciņi! Es reizi mēnesī aizbraucu uz teātri!
— Lūk! — es ar pildspalvu piesitu pie galda. — Teātris! Uz teātri var aizbraukt ar trolejbusu. Bet jūs katru reizi saucat dārgu taksometru, jo, kā pati sakāt: “lētajās mašīnās šoferi klausās briesmīgu mūziku, un man no tās sabojājas garastāvoklis”. Sandra, ja mēs taupām uz manu tualetes papīru un pārceļam kaķi uz lētāku zivi, tad jūsu noskaņojums kaut kā pārdzīvos braucienu sabiedriskajā transportā. Biļete maksā nieku. Pierakstām: dārgie taksometri tiek kategoriski atcelti.
Tajā brīdī priekšnamā atskanēja soļi. Durvis atvērās, un mājās ienāca Andris. Vīrs bija pārradies no darba noguris; ārā lija, un viņa jaka spīdēja no lietus pilieniem.
— Sieviņ, esmu mājās! — viņš uzsauca, vilkdams nost apavus. — Uz ielas ir īsts plūdiņš. O, mums ciemiņi? Sveika, mammu! Kāds vējš tevi atpūtis?
Sandra acumirklī nomainīja taktiku. No kareivīgas iekarotājas viņa vienā sekundē pārvērtās par nelaimīgu, dziļi apspiestu apstākļu upuri. Viņa pielēca no krēsla un metās priekšnamā.
— Dēliņ! — viņa sāka vaimanāt tādā balsī, it kā es nupat būtu piespiedusi viņu pārrakstīt dzīvokli uz mana vārda. — Andriņ! Aizstāvi māti! Tava sieva pavisam prātu zaudējusi! Viņa mani pazemo! Viņa man pārmet ziepju gabalu un trolejbusu!
Andris, vienā rokā turēdams darba portfeli, apjucis paskatījās uz māti, pēc tam pārcēla skatienu uz mani. Es mierīgi izgāju no virtuves, rokās turot savu aprakstīto papīra lapu.
— Inese, kas jums te notiek? — vīrs piesardzīgi pajautāja. — Jūs atkal sastrīdējāties par boršča recepti?