— Tava vieta ir virtuvē! — vīrs uzkliedza viesu klātbūtnē.
— Bet tava — pie mātes, — sieva mierīgi atbildēja un vēlāk iesniedza šķiršanās pieteikumu.
— Tava vieta ir virtuvē! — Andris asi pārtrauca sievu, pat necenšoties slēpt toni apmulsušo ciemiņu priekšā.
Uz verandas klātais galds ar svētku galdautu un vasaras ziediem pēkšņi iegrima smagā klusumā. Ilze lēni pacēla acis no šķīvja un paskatījās vīram tieši sejā. Viņas skatienā nebija ne asaru, ne dusmu. Tajā bija tikai cilvēka stingrība, kurš pēc gadiem ilgas šaubīšanās beidzot pieņēmis lēmumu.
— Bet tava vieta ir pie mātes, — viņa noteica līdzenā balsī un nolika salveti blakus neaiztiktajam desertam.
Andra māte saknieba lūpas. Viņa māsa Sandra nolaida skatienu, bet Sandras vīrs neveikli nokrekšķinājās. Ilzes draudzene Inese satraukti paraudzījās uz viņu, taču neko neteica. Jūlija vakars, kam vajadzēja būt sirsnīgai ģimenes sanākšanai, kļuva par sākumu beigām.
Viss aizsākās brīdī, kad Andris stāstīja par jaunu biznesa ieceri — ieguldījumu dzīvojamā kvartāla būvniecībā. Ilze atļāvās paust šaubas par partneri, ar kuru vīrs grasījās sadarboties.
— Man Juris nešķiet īpaši uzticams. Atceries, kā pagājušajā gadā viņš pievīla Pēteri ar piegādēm? — viņa sacīja.
Tieši tad arī izskanēja frāze, kas apgrieza viņu dzīvi kājām gaisā.
Ilze piecēlās no galda un devās uz māju. No mugurpuses atskanēja Andra balss:
— Kur tu ej? Es tev neļāvu aiziet!
Viņa pat neatskatījās. Uzkāpa guļamistabā, aizvēra durvis un apsēdās uz gultas malas. Lēmums, kas viņā bija briests gadiem, pēkšņi sakārtojās skaidrā rīcības plānā.
Nākamajā rītā Andris pamodās viens. Ilze sev bija saklājusi gultu viesistabā. Kad viņš nokāpa brokastīs, uz galda atradās tikai viņa kafijas krūze un šķīvis ar sviestmaizēm. Pretī sēdēja sieva ar dokumentiem rokās.
— Kas tas ir? — viņš aizdomīgi noprasīja, pametot skatienu uz papīriem.
— Šķiršanās pieteikums. Šodien to iesniegšu, — Ilze atbildēja tik mierīgi, it kā runātu par iešanu uz veikalu. — Pirms mēneša jau konsultējos ar advokātu.
— Vienas frāzes dēļ? Tu esi prātu zaudējusi? — Andris nervozi iesmējās. — Tas taču bija tikai joks!
— Nē, Andri. Tas ir desmit gadu frāžu, skatienu un rīcības dēļ. Vakar tu to izdarīji visu priekšā, arī mūsu dēla klātbūtnē.
Andris smagi nosēdās krēslā. Tikai tajā brīdī viņš aptvēra, ka Roberts tiešām visu bija dzirdējis, pirms aizskrēja spēlēties ar planšeti.
— Ilze, parunāsim, — viņa balss pēkšņi kļuva maigāka. — Es aizsvilos, atzīstu.
— Par vēlu, — viņa piecēlās un savāca dokumentus. — Esmu atradusi dzīvokli. Nākamsestdien mēs ar Robertu pārvācamies.
— Ko? Kādu dzīvokli? Par kādu naudu? — viņa balsī sajaucās apjukums un niknums.
— Par to naudu, ko piecus gadus esmu atlikusi no savas algas. To pašu, ko tu vienmēr sauci par manu “kabatas naudu”.
Andra seja satumsa.
— Tātad tu mani krāpi? Zagi no ģimenes budžeta?
— Nē. Es būvēju sev atkāpšanās ceļu. Un, kā izrādās, darīju pareizi.
Viņa izgāja, atstājot viņu vienu ar dziestošu kafiju.
Pēc trim dienām Ilze uzzināja par vasarnīcas pārdošanu. Zvans no Valsts ieņēmumu dienesta, kur interesējās par ienākumu deklarēšanu, viņu pārsteidza nesagatavotu. Vasarnīca, ko viņa bija mantojusi no vecmāmiņas un pēc kāzām pārrakstījusi kā kopīpašumu, bija pārdota jau pirms mēneša. Ilzes paraksts bija viltots. Viņa arī zināja, kurš to bija noorganizējis: Andra draugs strādāja ar zemesgrāmatu dokumentiem.
Tajā vakarā viņa nolika vīram priekšā izdrukātu pirkuma līguma kopiju.
— Paskaidrosi?
Andris pat nemēģināja noliegt.
— Es ieguldīju naudu biznesā. Gribēju tev sagādāt pārsteigumu, kad ienāktu pirmā peļņa.
— Piecpadsmit tūkstošus eiro? Bez manas piekrišanas?
— Es esmu ģimenes galva, un finanšu lēmumus pieņemu es, — viņš atcirta. — Ja tu nebūtu sarīkojusi šo šķiršanās cirku, pēc pusgada mēs nopirktu jaunu vasarnīcu, divreiz labāku.
— Kur ir nauda, Andri? — Ilze skatījās viņam tieši acīs. — Es piezvanīju Edgaram no jūsu “projekta”. Viņš teica, ka tu neesi iemaksājis neko.
Andris nosarka.
— Tu mani izspiego? Zvanies maniem partneriem aiz muguras?
— Atbildi uz jautājumu. Kur palika nauda par manas vecmāmiņas vasarnīcu?
Viņš pagriezās pret logu.
— Tas vairs nav tavs darījums. Gribi šķirties — šķiries. Bet dēlu es tev neatdošu.
Pēc divām dienām šajā strīdā iesaistījās arī Andra vecāki.