— Sestdien piecos esi gatava, — Andris paziņoja jau priekšnamā, pat nepūlēdamies novilkt mēteli. — Un pie manējiem jāierodas agrāk. Mamma viena netiks galā, būs jāpalīdz ar salātiem, karsto ēdienu un galda klāšanu.
Ilze pagriezās pret viņu. Andris pat nepajautāja, vai viņa vispār vēlas braukt. Viņš jau bija izlēmis gan ierašanās laiku, gan to, kas viņai būs jādara virtuvē.
— Es nebraukšu, — viņa mierīgi sacīja.
Andris jau bija pieliecies, lai atraisītu kurpju auklas, taču acumirklī pacēla galvu.
— Ko?
— Es nebraukšu pie taviem vecākiem. Ne piecos, ne agrāk, ne vēlāk.
Viņš iztaisnojās, novilka mēteli un nevērīgi uzmeta to uz krēsla atzveltnes.
— Ilze, tikai nesāc. Tēvam ir dzimšanas diena. Sanāks cilvēki. Mamma jau tā ir uzvilkusies.
— Un tu domā, ka es dzīvoju kā kūrortā?
— Kāds tam sakars ar tevi? — viņš jau savilka pieri. — Runa ir par ģimeni. Mums tur jābūt.
Ilze nolika krūzi uz galda tik strauji, ka karotīte iekšā skaļi atsitās pret maliņu.
— Mums? Vai man?
Viņai tūlīt atmiņā atgriezās iepriekšējās ģimenes svinības.
Arī toreiz Inese bija palūgusi “mazliet piepalīdzēt”. Vasarnīcā bija sabraukuši gandrīz visi radi: Andra māsa ar bērniem, tante no Daugavpils, brālēns, kaimiņi un vēl pāris paziņu. Jau pa ceļam vīramāte sāka uzskaitīt Ilzei darāmo: gaļa, dārzeņi, galds lapenē, trauki, kūka, bērni. Andris sēdēja pie stūres un tikai piekrītoši māja ar galvu. Ilze mēģināja pajokot, ka viņu laikam nolīguši par palīgstrādnieci. Neviens nepasmaidīja. Andris tikai noteica: “Nu, tev jau viss ātri sanāk.” Kad viņi ieradās, Inese vīriešus nekavējoties nosūtīja pie grila, bet Ilzi — uz virtuvi.
Tā arī pagāja visa diena. Ilze skraidīja starp virtuvi un lapeni: grieza salātus, nesa šķīvjus, slaucīja izlijušu kompotu, vāca tukšās pudeles un uzmanīja, lai bērni neuzrāptos pie kūkas. Andra māsa mierīgi sēdēja kopā ar viesiem, vīrieši rosījās ap šašliku un pēc tam arī apsēdās pie galda. Ilze steigā apēda pāris kumosu, stāvot pie izlietnes. Vakarā Inese visu priekšā sāka viņu pamācīt un kritizēt. Vispirms par majonēzi salātos, pēc tam par kleitu, tad par putekļiem dzīvoklī. Kad Ilze palūdza to neapspriest viesu klātbūtnē, vīramāte atcirta: “Ja tu būtu kārtīga saimniece, tevi nevajadzētu mācīt. Mēs savam dēlam tādu sievu nebijām iedomājušies.”
Kāds neveikli iesmējās, kāds novērsās. Andris, rokā turēdams glāzīti, tikai noteica: “Mammu, nu nevajag tik asi… lai gan kaut kur tev ir taisnība.” Ilze izsauca taksometru un aizbrauca mājās viena. Andris atgriezās tikai rītausmā un vēl pats apvainojās, ka viņa esot sabojājusi svētkus.
Pēc tās reizes Ilze viņam skaidri pateica: uz tādām sanākšanām pie viņa vecākiem viņa vairs nebrauks.
— Jā, tieši tev, — Andris beidzot atbildēja, it kā saruna nemaz nebūtu pārtrūkusi. — Virtuvē tu esi vajadzīga. Mamma viena tādu galdu nepavilks, bet pasūtīt ēdināšanu tagad būtu pilnīgs neprāts. Kāpēc maksāt svešiem cilvēkiem, ja ģimenē visu var nokārtot pašu spēkiem?
Ilze īsi, rūgti pasmaidīja.
— Vismaz šoreiz tu runā godīgi. Nevis “mums jābūt kopā”, bet “tu esi vajadzīga virtuvē”.
— Nepārspīlē.
— Es pārspīlēju? Pagājušajā reizē tava māte mani izmantoja kā personīgu kalponi. Pēc tam vēl apmētāja ar dubļiem visu radu priekšā. Un tu viņai piebalsoji. Tagad tu atkal gribi mani aizvest agrāk, lai es stāvu pie plīts, kamēr jūs svinat jubileju.
— Kā vienmēr, tu no mušas uzpūt ziloni, — Andris asi atmeta. — Parasta ģimenes pasēdēšana. Tu būtu palīdzējusi, un viss. Mamma ir gandrīz divreiz vecāka par tevi.
— Un mana pašcieņa, tavuprāt, ir divreiz mazāk svarīga?
Andris iegāja viesistabā un nostājās viņai pretī.
— Tagad klausies uzmanīgi, — viņš sacīja, uzsvērdams katru vārdu. — Sestdien mēs braucam. Punkts. Tu dzīvo dzīvoklī, kuram mani vecāki pirms desmit gadiem iedeva naudu. Varētu kaut reizi dzīvē izrādīt pateicību.
Ilze iztaisnoja muguru.
— Mēs viņiem visu atdevām. Līdz pēdējam centam. Tu to ļoti labi zini.
— Atdevām tāpēc, ka es rāvos melnās miesās.
— Tāpēc, ka mēs abi strādājām. Un pēdējā maksājuma lielākā daļa tika segta no manas prēmijas.
— Ak, sākās, — viņš nicīgi savilka lūpas. — Tūlīt vēl pateiksi, ka visu dzīvē esi paveikusi viena pati.
Ilze šo jau bija dzirdējusi ne reizi vien. Naudu viņa vecāki bija aizdevuši pirms desmit gadiem, parāds sen bija atdots, tomēr Andris šo faktu vilka laukā ikreiz, kad viņam tas bija izdevīgi.
Viņš paspēra soli tuvāk.
— Es vienkārši nesaprotu, kāpēc tu taisi tādu teātri. Sēdi labā dzīvoklī, brauc ar mašīnu, par kuru, starp citu, lielākoties maksāju es, bet atrast spēku izrādīt cieņu manai ģimenei tu nevari.
— Cieņu nevar notēlot, — Ilze klusi atbildēja. — It īpaši tur, kur pret tevi pašam nav nekādas cieņas.
— Tevī visu laiku dzīvo kaut kāds upura komplekss, — viņš izmeta. — Visi tevi izmanto, visi tevi aizvaino, tikai tu viena esi nabaga cietēja.
Ilzei līdz kaklam bija apnicis viens un tas pats: vispirms viņai prasīja paciesties ģimenes vārdā, bet pēc tam skaidroja, ka viņa atkal visu uztvērusi pārāk personīgi.
Viņa pienāca viņam tuvāk, un balss jau sāka lūzt.
— Nē! Es vairs nebraukšu ar tevi pie taviem vecākiem, Andri! Man pietika ar pagājušo reizi, kad tava māte mani pataisīja par savu kalponi un pēc tam pazemoja visu radu priekšā. Bet tu, tā vietā, lai mani aizstāvētu, stāvēji blakus un viņai piekriti!
Andris dažas sekundes klusēja.
— Nu beidz, — viņš izgrūda caur zobiem. — Tu no pāris piezīmēm esi uztaisījusi veselu traģēdiju.
— Pāris piezīmēm? Tava māte visu priekšā nosauca mani par sliktu saimnieci, kritizēja manu izskatu un kliedza, ka “tādu sievu” jums neesot meklējuši.
— Tāpēc ka patiesībā no tevis nekāda saimniece arī nesanāk, — Andris pēkšņi izmeta. — Mājās katru otro dienu valda bardaks, vakariņas ir vai nu pasūtītas, vai no pusfabrikātiem. Un, ja jau runājam atklāti, mammai daudzējādā ziņā bija taisnība.